Cerca

Vatican News
RELIGION-EASTER/HOLY THURSDAY Arh. Pjerbattista Piccaballa 

Svētā Zeme: arh. P. Piccaballas pārdomas Lieldienu vigīlijā

“Esam kontemplējuši Dievu, kurš mūs mīl un mīlestības dēļ mūs ir radījis. Dievu, kurš izvēlas, atbrīvo un ved cauri tuksnesim, Dievu, kurš ir pacietīgs mūsu nocietinātās sirds priekšā. Dievu, kurš mūs vienmēr gaida un kurš caur praviešu balsīm nepārstāj prasīt, lai pie Viņa atgriežamies. Un galu galā Viņš ir tas, kurš pats nāk mums pretim,” ar šiem vārdiem Lieldienu vigīlijas Svētās Mises homīliju iesāka Jeruzalemes latīņu rita patriarhs Pjerbattista Piccaballa. Viņš uzsvēra, ka šai liturģijā nesvinam atceri. Vigīlijas rita žesti nenozīmē tikai piemiņu par to, kas tika paveikts mūsu tēvu labā. Arī šodien Dievs mūs mīl, rada, atbrīvo, pavada, piedod. Arī šodien Viņš veic atpestīšanas darbu.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Arhibīskaps Piccaballa pakavējās pārdomās par Svētās nakts elementiem. Vispirms jau pati nakts. Nakts ir Dieva atklāsmes brīdis. Naktī Dievs darbojas un sargā. Taču nakts ir arī baiļu, šaubu, vientulības, briesmu brīdis. “Nakts ir grēks,” teica arhibīskaps, kuram uzticēts vadīt Svētās Zemes latīņu rita katolisko kopienu. Viņš piebilda, ka nakts Svētajos Rakstos ir Izceļošanas laiks, kurā Izraelis tiek atbrīvots no verdzības. Šai naktī Kristum ticīgie visā pasaulē tiek paglābti no pasaulīgās samaitāšanās.

No kādas nakts Kristus mūs paglābj šodien? Arhibīskaps Piccaballa kavējās domās pie tiem, kuri nespēj saredzēt gaismu savas nakts tumsībā. “Tā ir ģimeņu nakts, kas ir šķirtas emigrācijas dēļ, darba trūkuma dēļ, auksto un cinisko politisko aprēķinu dēļ. Tā ir daudzo jauniešu nakts, kuri pūlas, lai piešķirtu perspektīvas savai nākotnei. Tā ir šķelšanās nakts reliģisko kopienu starpā, jauno verdzības formu nakts, daudzo atkarību nakts... Lieldienu vigīlijā tiek pasludināts, ka šīs nakts vairs nav, ka tā ir beigusies. Sev līdzi paņemsim gaismu, kas ir saņemta no Lieldienu sveces, no augšāmcēlušā Kristus. Bīskaps novēlēja, lai tā apgaismo ticīgo gājumu un dod tiem cerību. Šī gaisma esam mēs paši. Brīnums nenāks no ārpuses. Esam aicināti atmest tumsības darbus un apbruņoties ar gaismas ieročiem (sal Rm 13,12). Gaisma, kas ir apmirdzējusi mūsu personīgo nakti, ir jāienes daudzās citās mūslaiku naktīs.

Otrs Lieldienu nakts elements – uguns. Arī tā atgādina par Dieva atklāsmi. Arhibīskaps Piccaballa aicināja padomāt par degošo krūmu. Uguns dod siltumu. Ar uguns palīdzību gatavojam ēdienu, sasildām ģimeni. No svētītās uguns Lieldienu naktī esam paņēmuši gaismu, kas apgaismo tumsību. Taču uguns ir arī tiesnesis un šķīstīšanās. Ko tā tiesā un šķīstī? Tā tiesā mūsu pārsteidzīgos un netaisnīgos spriedumus, nespēju novērtēt un atzīt labo, tā tiesā skaudību un greizsirdību. Svētās Zemes latīņu rita patriarhs pakavējās domās pie tiem, kas ir notiesāti un ieslodzīti pret taisnību, saskaņā ar cilvēku spriedumiem.

Trešais elements – ūdens. Tāpat, kā uguns, tā ir zīme, kas sķīstī. Tā ir Dieva simbols. Ūdens dod dzīvību. Pēc kā esam izslāpuši? Dažreiz meklējam ūdeni tālu un tur, kur tā nav, kamēr ūdens atrodas mums blakus. Vai mums slāpst pēc Dieva un Viņa Vārda? No kāda avota smeļamies ūdeni, kas remdina mūsu slāpes? Pēc kādas dzīves tiecamies? Arhibīskaps apliecināja, ka šai Svētajā naktī ir šķīstīti mūsu avoti, mūsu ūdens no jauna ir tīrs un svaigs, kurš spēj mūs veldzēt no visiem pagurumiem. Šai naktī esam atteikušies no visiem citiem dzērieniem, kas nav ūdens, kurš izriet no Kristus pārdurtā sāna.

Ceturtais elements – maize. Maize – Euharistija, ir noslēdzošā zīme, kas sevī ietver visas iepriekšējās. Tā ir upuris, dāvana, slavas dziesma, mielasts, dalīšanās, svētki. Šī maize mums ir nepieciešama vienmēr, tā netiek dota vienreiz par visām reizēm. “Domāju par tiem, kuri nejūt vajadzību pēc Dieva, kuri negrib šo īpašo maizi, un kuri cieš no zināmas “garīgās anoreksijas”,” teica Pjerbattista Piccaballa. “Domāju par tiem, kas jūtas paēduši un ieslēgušies savā pārpilnībā, kā arī par tiem, kas jūt izsalkumu un nespēj atrast pārtiku.” Taču, kā uzsvēra arhibīskaps, mums ir nepieciešama maize ne tikai priekš miesas vien. Ir vajadzīga maize arī priekš gara, maize, kas remdē mūsu izsalkumu pēc jēgas, izsalkumu pēc taisnības, vienlīdzības, tiesībām, pēc skaistas un cilvēka cienīgas dzīves.

“Mēs paši esam kļuvuši par maizi,” teica Svētās Zemes latīņu rita katoļu garīgais gans. Lai naktī, kad Jēzus kļuva par maizi, to, ko darīja Viņš, darām arī mēs. Šai naktī vēlamies kļūt par lauzto maizi, lai dzīve, ko esam saņēmuši no Jēzus – Dzīvības maizes, remdē katru izsalkumu.

Arhibīskaps novēlēja, lai ikviens aiziet dzīvības un gaismas piepildīts, apgaismots un Svētā Gara uguns aizdegts, lai no jauna iededzinātu pasaulē mīlestību, kas ir izmainījusi šo nakti.

24 aprīlis 2019, 19:39