Maroka, tās vēsture un mūsdienu realitātes
Inese Šteinerte - Vatikāns
1956. gadā Maroka atguva savu neatkarību no Francijas un Spānijas. Sultāns Muhameds V, kurš tronī atradās kopš 1927. gada, vadīja neatkarības kustību, par ko Rietumu kolonizatori viņu bija izsūtījuši trimdā uz Madagaskaru. 1955. gadā, atgriezies dzimtenē, vārdu “sultāns” viņš nomainīja pret titulu “Marokas karalis”, kādā valdnieki šai zemē saucas joprojām.
1961. gadā tronī kāpa Muhameda V dēls Hasans II, bet 1999. gadā viņa dēls Muhameds VI. Atšķirībā no daudzām arābu zemēm, Marokas valsts struktūru nav spējis ietekmēt tā dēvētais “arābu pavasaris” 2011. gadā. Muhameds VI ir attīstījis valsti saskaņā ar Rietumu demokrātisko modeli, atzīstot poltisko partiju lomu.
Likumdošanas vara Marokā ir uzticēta divu kameru – pārstāvju un padomnieku Parlamentam. Pirmā kamera sastāv no 395 vietām, no kurām 50 atvēlētas sievietēm, otrā no 120 vietām. 2011. gada vēlēšanās valstī uzvarēja mērenā islāma partija “Taisnība un attīstība”. Tā sevi uzskata par islāma identitātes sargu, taču neprasa ieviest islāma likumus. Partija iestājas pret jebkādu, reliģijā balstītu politiskā radikālisma formu.
Vienīgā islāmiskā un antimonarhiskā kustība Marokā saucas “Taisnība un žēlsirdība”. Jurdiskā plānā tā ir nelikumīga, taču valsts autoritātes pret to nenostājas. Tā kā kustība netiek atzīta kā politiska partija, tai nav savu pārstāvju Parlamentā. Šodien tā izpaužas galvenokārt caur manifestācijām. Diemžēl, arī Marokā darbojas ekstrēmistu grupas, dažas no tām ir saistītas ar “Al Qaeda”, un ir aktīvas arī Tunisijā, Mauritānijā, Alžīrijā un Mali. Jaunie ārzemju islāma radikāļi īpašu nemieru rada tūrisma sektorā, kurā valsts iegulda lielas investīcijas. No Marokas un Tunisijas ir nācis arī vislielākais skaits “Islāma valsts” ISIS karotāju, kuri atgriežoties savās zemēs, rada draudus sabiedrības drošībai. Tai pašā laikā aktīvi darbojas valsts slepenpolicija, kas cenšas identificēt personas, kas iedvesmojušās no džihādistu piemēra.
Maroka rūpējas, lai mošejās kalpotu imami, kuriem ir svešs ekstrēmisks noskaņojums. Nesen ir izveidota arī “murshidat” institūcija, kurā kā garīgās vadītājas un padomdevējas ģimenēm darbojas ap 200 jaunu sieviešu. 99% Marokas iedzīvotāju ir musulmaņi. Šeit praktizētais islāms pieder sunnītu virziena malikita ritam. Neraugoties uz augsto islāma reliģijas peikritēju skaitu, Marokas valsts Konstitūcija aizsargā arī citu reliģisko konfesiju kulta brīvību.
Šai Āfrikas ziemeļrietumu valstī dzīvo ap 35 miljoni cilvēku, no kuriem 60% pilsētās, pārējie lauku apvidos, kas pārsvarā ir mazāk attīstīti. Kopš 1970. gada iedzīvotāju skaits ir gandrīz divkāršojies, gluži tāpat, kā tas ir noticis vairumā Āfrikas ziemeļvalstu. Tomēr, salīdzinot ar kaimiņzemēm, pēdējos gadu desmitos Marokā ir samazinājusies dzimstība. Šis fakts sagādā raizes valsts autoritātēm.
Marokas iedzīvotāji pārsvarā ir gados jauni. To vidējais vecums ir 26 gadi. Bezdarba un zemā atalgojuma dēļ daudzi jaunieši dodas emigrācijā, bieži vien arī nelegālā emigrācijā uz Eiropu, jo īpaši Franciju, Spāniju un Itāliju. Bez tam, caur tā dēvēto “Eiropas koridoru”, kā tiek saukta Maroka, bēgļu gaitās dodas ap 65 tūkstoši cilvēku no citām Āfrikas zemēm. Eiropas Savienība ir pieņēmusi dekrētu par 55 miljonu eiro piešķiršanu Marokai, lai tā caur savām robežām neļautu ieplūst jauniem imigrantiem, kā arī, lai izvairītos no džihādistu iefiltrēšanās Marokas karalistē.
Līdz ar arābu valodu Marokā par oficiālām, vai gandrīz oficiālām tiek uzskatītas tamazight, jeb berberu valoda, kurā runā ap trešdaļa iedzīvotāju, un franču valoda. Franču valoda tiek plaši izmantota augstākās izglītības un administratīvajā jomā.
Pēdējo gadu laikā valsts ir pieredzējusi bezprecedentu tehnoloģisko uzplaukumu dažādos sektoros. Šobrīd vairāk nekā 8 miljoni iedzīvotāju lieto Internetu. Āfrikas zemei tas nozīmē īstu rekordu. Ekonomiskā ziņā ir stabilas izaugsmes tendences. Maroka ir viskonkurentspējīgākā Melnā kontinenta ziemeļu zeme. Tai ir 3,8% augsts izaugsmes rādītājs. Atšķirībā no kaimiņiem, šeit nav enerģētisko resursu, tādu, kā nafta un gāze, bet tā ir lielākā fosfātu eksportētāja.
Pēdējos gados liela uzmanība tiek veltīta atjaunojamo energoresursu attīstībai. 13 miljoni dolāru ir ieguldīts, lai Tanžeri apkaimē uzceltu lielu eolītisko centrāli, bet citviet ir uzstādītas saules enerģijas instalācijas. 2020. gadā ir paredzēts saražot 42% elektrības valstī. Maroka ir arī visaktīvākā cīņā ar atmosfēras piesārņojumu. Šai ziņā tā var kalpot par piemēru citām Āfrikas zemēm.
Viens no galvenajiem Marokas ekonomikas virzošajiem sektoriem ir tūrisms. Piemēram, 2015. gadā valsti apmeklēja ap 10 miljoni tūristu. Tūrisms aizņem 6% no Iekšzemes kopprodukta. Valdība šai sektorā cenšas radīt jaunas darba vietas jauniešiem. Citi nozīmīgi ekonomikas sektori ir ādas izstrādājumu ražošana, kā arī paklāju aušana, kas tiek eksportēti uz daudzām pasaules zemēm.
Kas attiecas uz Katolisko Baznīcu, tāpat kā visās Ziemeļāfrikas zemēs, arī Marokā katoļi ir neliela minoritāte. To veido galvenokārt ārzemju strādnieki, dažādu nozaru speciālisti un studenti. Marokā ir divas arhidiecēzes – Rabatas un Tanžeri. Saskaņā ar 2010. gada statistikas datiem, katoļu toreiz bija nedaudz vairāk par 27 tūkstošiem. Baznīca vada ap 80 mācību iestāžu, kā arī daudzus labdarības centrus.
Kopš 1976. gada pastāv regulāras diplomātiskās attiecības starp Maroku un Svēto Krēslu. 1985. gada augustā pēc karaļa Hasana II uzaicinājuma, šo valsti apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II. Viņš sekmēja pastāvīga dialoga attīstību starp kristiešiem un musulmaņiem. Turpinot iet šo ceļu, pašreizējais Marokas karalis Muhameds VI uzaicināja ciemos pāvestu Francisku. Tiek cerēts, ka šī vizīte stiprinās dialogu starp ābramisko reliģiju pēctečiem un sniegs ieguldījumu miera labā starp dažādām tautām. Pašreizējais apustuliskais nuncijs Marokā Vito Rallo rūpējas, lai šī vizīte izdotos vislabākajā veidā.
Attiecības starp Katolisko Baznīcu un Maroku regulē 1984. gadā noslēgtā vienošanās. Runa ir par vēstuļu apmaiņu starp karali Hasanu II un pāvestu Jāni Pāvilu II. Karalis apliecināja: “Katoliskā Baznīca turpinās publiski un brīvi veikt savas aktivitātes, jo īpaši tās, kas attiecas uz kultu, uz maģistēriju un iekšējo likumdošanu, uz ticīgo labklājību un reliģijas mācību. Katolisko Baznīcu pārstāv ekleziālo teritoriju vadītāji, kuri gan tieši, gan mandāta veidā var veikt visas procedūras, kas attiecas uz Baznīcas labumu pārvaldīšanu.” Bez tam, tika noteikts, ka uz kulta celtnēm un reliģisko kongregāciju namiem netiek attiecināti fiskālie noteikumi.
Pāvesta Franciska apustuliskais ceļojums uz Maroku būs nozīmīgs solis attiecību stiprināšanā starp Maroku un Svēto Krēslu. Vizīte sāksies ar pāvesta un karaļa tikšanos. Sekos tikšanās ar citām valsts autoritātēm, civilās sabiedrības pārstāvjiem, tautu. Francisks apmeklēs karaļa Muhameda V mauzoleju un Muhameda VI vārdā nosaukto imamu institūtu, tiksies ar islāma sprediķotājiem un sprediķotājām. Svētais tēvs tiksies arī ar migrantiem vietējā Caritas centrā, veiks vizīti Temarā – sociālās aprūpes lauku centrā, kas atrodas galvaspilsētas perifērijā. Centru vada reliģiskās māsas. Ceļojuma noslēgumā pāvests tiksies ar priesteriem, reliģiskajiem, konsakrētajiem ļaudīm un Baznīcu Ekumenisko padomi. Pirms došanās atceļā uz Romu, Francisks celebrēs Svēto Misi sporta kompleksā, kas nosaukts prinča Moulaja Abdellaha vārdā.
