Beta versija

Cerca

Vatican News
Dialogo con la Cina Liturģiskās ceremonijas laikā kādā no Ķīnas dievnamiem 

Tēva Lombardi, SJ, ieskats Ķīnas Baznīcas vēsturē

22. septembrī, laikā, kad pāvests Francisks ieradās Viļņā, lai sāktu savu apustulisko ceļojumu Baltijas valstīs, tūkstošiem kilometru tālu – Pekinā, tika parakstīta Provizoriskā vienošanās starp Svēto Krēslu un Ķīnas Tautas Republiku. Vienošanās ir ilgu pārrunu rezultāts, taču tas nebūt nav galējais posms abpusējo attiecību veidošanā. Dokuments ir izsaucis lielu interesi, visdažādākās tā interpretācijas, pat opozīciju. Pāvests atzīst pilnīgu komūniju ar Ķīnas bīskapiem, kas nesen ir iesvētīti bez pontifikālā mandāta. Šāda lēmuma mērķis ir nodrošināt normālu ikdienas dzīvi daudzajām katoliskajām kopienām.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Kā paskaidro jezuītu tēvs Federiko Lombardi, šis ir svarīgs posms Ķīnas kristietības vēsturē. Pirmās Evaņģēlija vēsmas šo zemi ir skārušas jau tālā pagātnē. Vissenākā vēsturiskā liecība par to ir atrasta Šiaņas pilsētā, Ķīnas vidienē, kur 781. gadā ir uzstādīta gandrīz trīs metrus augsta akmens plāksne, uz kuras ar ķīniešu un sīriešu rakstu zīmēm ir iegravētas ziņas par to, ka 635. gadā šeit ir pabijuši kristīgie misionāri. Tie šeit bija ieradušies pa Zīda ceļu, iespējams, no Persijas. Uz akmens plāksnes ir iegravēti arī vairāku desmitu misionāru vārdi kopā ar uzrakstu “gaismas reliģija”.

Vēlāko gadsimtu laikā tika izdotas un izplatītas simtiem grāmatu, kurās tika izklāstīta kristīgā mācība. Kristietība Ķīnā ir turpinājusies, pieredzot gan uzplaukumus, gan vajāšanas. Sākot ar XIII gadsimta otro pusi pāvesti un Eiropas kristīgie valdnieki uz Ķīnu sūtīja franciskāņu misionārus. Cits pēc cita tie turpināja ierasties apmēram 100 gadus ilgi.  Līdz ar Jēzus Sadraudzības nodibināšanu, misiju uzdevums Ķīnā tika uzticēts jezuītiem. Visievērojamākie no jaunā ordeņa misionāriem, kuri strādāja šai lielajā zemē, ir Francisks Ksavers un Matteo Ričči. Evaņģēlija izplatīšanas vēsturē līdzinieki viņiem ir tikai nedaudzi.

Misionāru darbu sarežģīja gan politiskās iejaukšanās, gan doktrinālā nocietināšanās, gan arī skaudība un nesaskaņas reliģisko ordeņu starpā. Viens no vislielākajiem šķēršļiem bija jautājums par ķīniešu ritiem. XVIII gadsimtā savas prasības uzspieda koloniālās lielvaras, bet pagājušajā gadsimtā misionāri pieredzēja atkārtotas vajāšanas.

Tikai 1926. gadā pāvests Pijs XI Romā iesvētīja pirmos ķīniešu tautības bīskapus, bet 20 gadus vēlāk viņa pēctecis Pijs XII nodibināja katoļu hierarhiju Ķīnā. Šos divus Ķīnas Katoliskās Baznīcas vēstures faktus 1967. gada 6. janvārī atcerējās pāvests Pāvils VI Epifānijas svētku homīlijā, kurā viņš dedzīgi cildināja šo zemi. Pirms gada, uzrunājot Apvienoto Nāciju organizāciju, viņš bija lūdzis tajā iekļaut arī komunistisko Ķīnu. Pāvils VI bija pirmais pāvests, kurš ieradās Hongkongā, Ķīnas zemē, kas toreiz atradās Lielbritānijas kontrolē. Kā viņš pats apliecināja, ieradās, “lai teiktu tikai vienu vārdu: mīlestība”. “Baznīca nevar noklusēt šo labo vārdu: “mīlestība, kas paliks”, piebilda Pāvils VI.

09 oktobris 2018, 16:54