Ekumeniskā patriarha Bartolomeja I pārdomas Ziemassvētkos
Bartolomejs I
“Šodien Betlēmes pilsētā gaismas nav. Mēs, cilvēki, gaiši apgaismoto silīti atkal esam padarījuši par tumšu un pamestu, par tādu, kāda tā bija pirms mūsu Pestītāja dzimšanas,” raksta patriarhs Bartolomejs. Raisot pārdomas, kas pārpublicētas Vatikāna laikrakstā “L’Osservatore Romano”, viņš aicina iegremdēties tajā tumsā, kas valdīja pirms Jēzus Kristus dzimšanas, lai mūsu lūgšana kļūtu intensīvāka:
Kopš pirmsvecāku Ādama un Ievas grēkā krišanas, mūsu senči ir ilgojušies atkal vienoties ar savu Radītāju. Pravieši ir sludinājuši taisnīgo Mesiju, kas no jauna iedvestu dzīvību dāvājošo dvašu mūsu dvēselēs. Gadsimtiem ilgi, senie Izraēļa patriarhi ir vadījuši Dieva tautu pretim šim mērķim, pretim Horebam, pretim Sinaja kalnam, līdz Jeruzalemei, lai Viņa tauta varētu atgriezties vienotībā ar To, kurš “ir”.
Tomēr, piepildoties laikam, kad universs ir sagatavojies Kristus dzimšanai, redzam, ka “vilkiem ir alas un putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav galvu, kur nolikt”. Taču, šīs, Kristus dzimšanai cienīgas un atbilstošas vietas trūkums, neaptur dievišķo plānu. Dievs gluži vienkārši ņem ceļā pagadījušos grotu ar silīti un pārveido to par vietu, kur parādās Viņa godība. Varbūt grotas tumsa bija tas, kas bija vajadzīgs, lai atzītu Gaismu, kas ienāca pasaulē. Varbūt nepieciešams bija kontrasts. Saules staru vienreizīgumu nav iespējams atšķirt, ja to apvij gaismas mirdzums.
Ja jau šāds kontrasts ir redzams tajā vienreizējā brīdī, Svētās Trīsvienības otrās Personas iemiesošanās, Vārda, kurš kļuva par miesu brīdī, tad kas gan mums meklējams pašreizējā tumsībā, kādā grimst Betlēme? Platona “alas mīts” māca saskatīt neapgaismoto garu. Garu, kas ir ieslēgts ķēdēs un spiests raudzīties tikai vienā virzienā, kurā redzamas tikai marionešu ēnas, ierobežotu savā domāšanas spējā, lai saprastu, ka pietiek tikai pagriezties un iziet no alas, lai redzētu realitāti.
Varbūt abos gadījumos ala ir tā pati, varbūt ķēdēs esam ieslēguši citus cilvēkus, lai tos kontrolētu un piespiedu kārtā liktu tiem būt klātesošiem pasaulē, kas, šķiet, rada tikai karus, dabas katastrofas, nevienlīdzību un slimības. Vai tā būtu Ukraina, vai visa Āfrika, vai nesen atsāktā asins izliešana Tuvajos Austrumos, viena lieta ir skaidra: tā, kā pietrūkst visiem, ir “tuvākā” sapratne. Mūsu egoismi un liekulība mūs ir saslēguši tiktāl, ka neesam spējīgi pagriezt galvu un paraudzīties pa labi un pa kreisi, lai saskatītu savus brāļus un māsas, kuri cieš mums blakus.
Platona alas alegoriju grotas kontekstā, kurā piedzima mūsu Glābējs, Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, esam izvēlējušies sekojoša iemesla dēļ: kamēr važās sasaistītie cilvēki redz tikai ēnas un tikai nedaudzos mīt vāja cerība bēgt, Betlēmē Saule ir ienākusi grotā, Saule ir parādījusies važās iekaltajiem cilvēkiem. Ir piedzimis Bērns – mūsu Mesija, lai vadītu mūs pretim brīvībai. Visus gadu simteņus, kas ir ritējuši kopš tā brīža līdz mūsu dienām, mums ir apsolīts, ka ne nāve, ne dzīvība; ne eņģeļi, ne karaļi; ne tagadne, ne nākotne; ne varas, ne augstums, ne dziļums, ne jebkāda cita radība nekad nespēs šķirt mūs no Dieva mīlestības Kristū Jēzū, mūsu Kungā; un, ka Tas, kurš ir dzimis grotā un guldīts silītē mūsu pestīšanas dēļ, Jēzus Kristus, “Dievs-ar-mums”, turpina mūs svētīt, atspīdēt pār mums un pāri pār visu, dot mums spēku, lai cīnītos par Viņa taisnīgo un mūžīgo mieru.
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
