Tēvs Pattons: "Neattīstīt antihumānas un teroristiskas idejas!"

Ticiana Kampizi - Vatikāns

Kādas jūsu rīcībā ir jaunākās ziņas no kristīgās kopienas Gazā?

Gazas kristīgā kopiena jau ir ļoti sarukusi. Klātesošas ir divas draudzes – grieķu pareizticīgie un latīņu rita ticīgie. Tur ir Mātes Terēzes māsas, kuras rūpējas par invalīdiem un Iemiesotā Vārda kongregācijas māsas. Ir arī Rožukroņa kongregācijas piederīgās, kuras agrāk rūpējās par skolu, kura bija atvērta visiem. Visi kristieši šobrīd dzīvo baznīcā, kas ir vienīgā vieta, kurā viņi jūtas droši – ne jau tāpēc, ka tai būtu biezākas sienas, bet tāpēc, ka baznīcā vairāk izjūt Dieva klātbūtni… Viņi izjūt Baznīcu kā mājas un Jēzu Kristu kā savu Pestītāju. Viņi to saka atklāti! Divreiz dienā tur tiek svinētas Mises, ticīgie skaita Rožukroni, lūdzas dienu un nakti, piesaucot glābiņu sev, saviem brāļiem un māsām. Redzēsim, kā attīstīsies notikumi nākamajās dienās, vienmēr ceram, ka vismaz kulta vieta tiks respektēta un ka kristieši varēs pārvarēt šo patiešām smago savas eksistences posmu.

Šodien atzīmējam Svētās Zemes apvienību dienu un runājam arī par brīvprātīgajiem. Cik svarīga ir brīvprātīgo klātbūtne Svētajā Zemē?

Brīvprātīgo klātbūtne vienmēr ir ļoti svarīga, bet acīmredzot ir jāpagaida, kad beigsies karš, lai viņus varētu redzēt atkal. Viņi palīdz visur – sākot no kustodijas līdz latīņu rita patriarhāta draudzēm un dažādiem vīriešu un sieviešu reliģiskajiem institūtiem. Ir brīvprātīgo apvienības, kuras cenšas palīdzēt arī vietējai ekonomikai. Domāju par Betlēmi un par mūsu apvienību “Pro Terra Sancta”, par to, ko brīvprātīgie dara kultūras jomā, kā arī iedrošinot uzņēmējdarbību. Brīvpratīgie ir izkaisīti pa visu teritoriju, gan Izraēlas, gan Transjordānijas un Palestīnas daļā. Brīvprātīgo klātbūtne vienmēr ir vajadzīga, jo tā met tiltu starp Svēto Zemi un pārējo pasauli, tajā skaitā ar zemēm, no kurām viņi paši ir nākuši. Ir brīvprātīgie no Itālijas, Francijas, Spānijas, Austrumeiropas zemēm, no ASV un Latīņamerikas. Viņi veido tiltus ne tikai ar vietējām kristīgajām kopienām, bet arī ar izraēliešiem un palestīniešiem, un pārējo pasauli.

Kādu jūs saskatāt kristiešu nākotni Svētajā Zemē?

Baidos, ka noslēdzoties karam, sekos jauna kristiešu emigrācija no Svētās Zemes uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanādu, Eiropu. Jau pirms ierasties Romā, dzirdēju, ka daudzi nejūtas droši. Jo īpaši tie, kuriem ir ģimene, nevēlas, lai bērni aug naida atmosfērā, kur nav savstarpējas pieņemšanas starp dažādu tautību un reliģiju piederīgajiem.

Ko varētu darīt, lai kristieši turpinātu palikt Svētajā Zemē un ar savu dzīvi liecināt par to, ko mums ir atstājis Jēzus Kristus?

Lai kristieši paliktu, būtisks ir garīga rakstura priekšnosacījums. Viņiem ir jābūt dziļi pārliecinātiem, ka būt kristiešiem Svētajā Zemē un visos Tuvajos Austrumos, ir īpašs paaicinājums, nevis nolemtība. Daudzi šajā vēsturiskajā brīdī jūtas nelaimīgi par to, ka ir piedzimuši Tuvajos Austrumos, jo zina, kas ir noticis Irākā, Sīrijā, Libānā un šobrīd notiek Izraēlā, Palestīnā un Gazā.

Jūs dzīvojat Jeruzalemē, vairāk nekā 70 kilometrus no Gazas. Kāda gaisotne valda tur?

Gaisotne, kas valda Jeruzalemē, ir diezgan smaga, jo tiek izjustas bailes, savstarpēja neuzticība starp Izraēlas arābu un ebreju kopienām. Neuzticība šobrīd ir savstarpēja un savstarpējas ir arī bailes. Taču, ir pozitīvas zīmes, ko izrāda cilvēki, kuri turpina neatkāpties no dialoga un komunikācijas. Kristiešiem šajā situācijā ir nozīmīga loma, jo viņus neuztver kā draudu ne vieni, ne otri. Ja viņi paliks, tad būs tie, kuri varēs atjaunot izpostīto audeklu, taču, ja aizbrauks, tad mierīgas sadzīves telpa saruks vēl mazāka.

Kāda situācija ir pilsētā?

Vecpilsētā lielākā daļa suvenīru un reliģisko priekšmetu veikalu šobrīd ir aizvērti, jo nav svētceļnieku. Krustaceļu pēdējās nedēļās praktiski veicām tikai mēs, brāļi, kāda māsa un daži vietējie ticīgie. Betlēmē situācija ir vēl smagāka, jo kristieši tur dzīvo tikai no līdzekļiem, kas saistās ar svētceļnieku uzņemšanu. Šobrīd ir slēgtas viesnīcas, veikali, viss. Atgādinu, ka mūsu klātbūtne turpina būt reliģiska klātbūtne, kā tas ir bijis šo astoņu gadsimtu laikā. Mēs esam palikuši vienmēr, arī tad, kad nav bijis svētceļnieku. Zinām, ka ir svarīgi palikt šajās vietās un lūgties šajās vietās, jo šīs vietas atgādina par mūsu pestīšanas noslēpumu. Pestīšana ir dramatisks fakts, tā nav pastaiga, bet gan kaut kas, kas mūsu Kungam Jēzum Kristum ir maksājis dzīvību. Ja mēs esam aicināti Viņam sekot kā mācekļi, tad ir jāseko arī grūtību vidū.

Raugoties uz pašreizējo realitāti Svētajā Zemē, vai ir kāda apelācija, kuru vēlaties izteikt?

Apelācija ir, lai visi sadarbojas, lai izbeigtu civiliedzīvotāju bombardēšanu, lai atgrieztos pie cilvēka personas respekta, neraugoties uz tās etnisko, reliģisko piederību un personīgo situāciju. Ir jāatsāk cilvēku uztvert kā svētu būtni. Senatnē tas, kas bija svēts, bija neaizskarams. Tad, lūk, ir jāatsāk cilvēku uzskatīt par svētu. Svētajā Zemē dzīvo triju reliģiju ticīgie: ebreji, kristieši un musulmaņi. Ebrejiem un kristiešiem cilvēks ir pēc Dieva attēla un līdzības; musulmaņiem, saskaņā ar Korānu, cilvēks ir Dieva kalifs šīszemes virsū, proti, Dieva pārstāvis uz šīs zemes. Tātad, triju reliģiju ticīgajiem ir ļoti cēla ideja par cilvēka personas vērtību un cieņu. Ir nepieciešams, lai mēs visi atsākam ievērot cilvēka vērtību un cieņu. Tas ir vajadzīgs, lai dažos kontekstos izvairītos attīstīt antihumānas un teroristiskas ideoloģijas.

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte