Benediktiešu aptieka – klosteros izkopto homeopātisko tradīciju lieciniece

Inese Šteinerte - Vatikāns

Asinszāle, malva, pienene, absinte, vilkoga, kardamons, rožu pumpuri, cigoriņi – šie ir tikai daži no augiem, kas vieni, vai dažādos kombinējumos ir pielietoti medicīnā. Māsu rūpīgi savāktie, Vatikāna muzejos izstādītie dabas līdzekļi glabājas ar zilu krāsu izrotātos baltos keramikas traukos un daudzos citos interesantos konteinerīšos, kas izvietoti koka skapju plauktos. Šeit var redzēt gan koka kastītes, gan Murano stikla ampuliņas, gan viduslaikos darinātas akmens lādītes. Interesanti ir svari ar svētās Cecīlijas attēlu. Tas nav nejaušs, jo benediktietes, kas gadsimtu gaitā ir audzējušas un vākušas izstādē redzamos ārstniecības līdzekļus, nāk no svētās Cecīlijas vārdā nosauktā klostera Romas Trastevere kvartālā. Klosteris cieši pieguļ bazilikai un tie abi ir uzcelti vietā, kur atradās III gadsimta mocekles mājas. Kopš IX gadsimta šeit nepārtraukti ir dzīvojušas dažādu reliģisko kopienu māsas, bet benediktietes klosterī sāka mitināties kopš 1527. gada.   

Trasteveres kvartālu, kurā uzauga svētā Cecīlija, jau kopš kristietības sākumiem ir raksturojusi viesmīlība pret nabadzīgajiem. Palīdzība šeit netika atteikta ne slimniekiem, ne sievietēm stāvoklī, nedz arī tiem, kurus bija skāris mēris. XV gadsimtā lielu karitatīvo darbību šeit izvērta svētā Franciska Romiete. Viņa bieži nāca lūgties pie svētās Cecīlijas kapa viņas godam veltītajā bazilikā. Šajā laikā par Trasteveres reliģiskā kompleksa attīstību parūpējās kardināls Paolo Emilio Sfondrati. Viņa laikā tas kļuva par vienu no Romas svarīgākajiem garīgajiem, saimnieciskās un tirdznieciskās darbības centriem. Ekonomisko darbību sekmēja Tibras upes tuvums, pa kuru tika pārvadātas dažādas preces. Tās krastos tika celti daudzi veikaliņi un amatnieku darbnīcas. Lielu ievērību izpelnījās keramikas izstrādājumi. Šeit darbojās arī meistari, kas bija nākuši no tādiem ievērojamiem keramikas centriem, kā Deruta, Montelupo un Faenca. Viņi darināja traukus arī benediktiešu klosterim, tajā skaitā tos, kuros māsas uzglabāja ārstniecības augus.  

Klostera iemītnieces savā dārzā audzēja lielu augu daudzveidību, kurus vēlāk izmantoja gan savām, gan arī visa Trasteveres kvartāla iedzīvotāju ārstniecības vajadzībām. Māsas ar savu produkciju un pieredzi apmainījās arī ar citiem Itālijas teritorijā esošajiem klosteriem. No augiem gatavoto preparātu receptes ir aprakstītas vairākos manuskriptos. Viens no vispilnīgākajiem ar roku rakstītajiem dokumentiem, kurš saglabājies līdz mūsu dienām, ir 240 lappuses garais traktāts ar nosaukumu “Trattato delli Semplici”, kas tapis turpat Trasteverē, taču nevis benediktiešu, bet karmelītu klosterī “Santa Maria della Scala”.

“Santa Maria della Scala” ir karmelītu brāļu klosteris, kurā šis traktāts glabājas joprojām. Tas ir dibināts XV gadsimtā un par savu ārstniecības preparātu sagatavošanu ir saņēmis pāvesta Leona XIII piešķirto zelta medaļu. Klosteris ir bijis pazīstams arī ar nosaukumu “Pāvestu aptieka”. Senos laikos zāles šeit iegādājās dažādi augstmaņi, to skaitā prinči un hercogi, karaļi un kardināli. Savu medicīniska rakstura darbību karmelītu brāļi beidza 1954. gadā, taču klosterī joprojām ir saglabājies XVIII gadsimta iekārtojums ar zāļu skapīšiem, kā arī ar instrumentiem, ar kuriem tās tika izgatavotas.

Sandalkoka kastītēs, kuras neskar ķirmji, brāļi glabāja dažus medikamentus, kuru dēļ “Santa Maria della Scala” iemantoja īpašu uzmanību. Viens no tiem bija “Theriaca” – senais līdzeklis pret indēm, kuram par pamatu tika izmantoti čūskas audi. Ievērību bija guvis arī “Della Scala” ūdens pret neiralģiju, melisas ūdens pret histērijas lēkmēm, kā arī ūdens pret lipīgām slimībām, kuru formulu neviens neatklāja. “Santa Maria della Scala” klosterī karmelīti rīkoja reliģiskajiem un lajiem paredzētus kursus par ārstniecisko augu spējām.

Taču, atgriezīsimies pie Vatikāna muzejos skatāmās Svētās Cecīlijas klostera benediktiešu māsu apiekas. Kā tā ir nokļuvusi Vatikānā un ar ko māsas no Trasteveres klostera nodarbojas mūsdienās?

Uz Vatikānu aptieka tika pārvesta 1936. gadā, pēc pāvesta Pija XI rīkojuma. Tā tika novietota Apustuliskās bibliotēkas telpās. Pirms II Pasaules kara klostermāsas pārdzīvoja smagu ekonomisko krīzi, tāpēc 1930. gadā zāļu ražošana tika apturēta. Pāvests rūpējās, lai māsām tiktu nodrošināta iztika, savukārt aptiekas skapji ar visu, kas tajos atradās, no Trasteveres tika pārcelti uz Vatikānu. 1999. gadā pēc svētā Jāņa Pāvila II rīkojuma, tie nonāca Vatikāna muzeju jurisdikcijā.

Kopš neilga laika muzeju vadība aptieku ļāva aplūkot nelielām, specializētām grupām. Taču, tagad arī plašākai publikai Vatikāna galeriju Dekoratīvās mākslas nodaļas darbinieka Lukas Pezantes vadībā ir kļuvis iespējams uzzināt par katra priekšmeta, kā arī par Trasteveres benediktiešu māsu vēsturi. Aptieka izstādē ir iekārtota tā, kā tā izskatījās savā sākotnējā atrašanās vietā Svētās Cecīlijas klosterī. Pie traukiem, kuros joprojām glabājas zāles un kaltēti augi, ir rodami to nosaukumi, kā arī vieta, kur savākti materiāli. XVII gadsimta pirmajā pusē Romā vien šādu vietu bija ap 80. To skaitā ir klosteri pie San Salvatore, Sancta Sanctorum, Ara Coeli, Svētā Pāvila ārpus mūriem, Svētā Jāņa Laterāna dievnamiem.

Izstādes zāle, kurā skatāma senā aptieka, atrodas Siksta kapelas ciešā tuvumā. Apmēram šajā vietā laika posmā starp XVI un XVII gadsimtiem Apustuliskās pils iekšienē bija iekārtota cita aptieka, kas kalpoja pāvesta un Romas kūrijas, kā arī konklāvē sapulcējušos kardinālu vajadzībām. Romas kūrijā toreiz strādāja ap 500 cilvēku, to skaitā zinātnieku, bibliotekāru, kancelejas darbinieku un frizieru.

Līdz ar benediktiešu māsu aptiekas izstādīšanu, Vatikāna muzeji kārtējo reizi atklāj savu kolekciju lielo bagātību. Pašreizējā Svētās Cecīlijas klostera abate, māte Marija Džovanna Valenciano liecina par saikni, kas Trasteverē dzīvojošās māsas joprojām saista ar savulaik klosterim piederošo aptieku. Šodien aiz konventa mūriem dzīvo 21 klauzūras māsa vecumā no 35 līdz 90 gadiem. Tāpat kā agrāk, šeit notiek botānisku zīmējumu kursi. Tā ir disciplīna, kas atrodas harmoniskā līdzsvarā starp mākslu un zinātni, starp mākslu un augu pazīšanu.

Šodien Svētās Cecīlijas klostera iemītnieces strādā pie klosterī uzglabātā ziedu un lapu kataloga izpētes, kas saglabājies no XVI gadsimta. Senā medicīniskā tradīcija, kas Romā aizsākusies turpat netālu esošajā Tiberīnas salā, kur III gadsimtā pirms Kristus atradās Eskulapam veltīts templis, nav zudusi arī mūsu dienās. Pēdējo 15 gadu laikā klosterī atkal ir iekārtots dārzs. Tas ir izveidots pēc Padujas botāniskā dārza parauga, kas ir senākais botāniskais dārzs pasaulē. Māsas kopj rozes, apelsīnkokus, lavandu un citus augus, no kuriem gatavo tējas, dažādas esences, aromatizētus ūdeņus un smaržīgus gaisa un drēbju atsvaidzināšanas maisiņus.

Noslēgumā der piebilst, ka Svētās Cecīlijas klosterī benediktietes auž pallijus, ko ik gadus 29. jūnijā – svēto Pētera un Pāvila svētkos, pāvests liek ap kaklu jaunajiem arhibīskapiem-metropolītiem.