Mūžībā devusies svētā Jāņa Pāvila II tuva līdzgaitniece Vanda Poltavska
Džampaolo Mattei
Vanda Vojtasika – tāds ir viņas jaunības dienu uzvārds, ir XX gadsimta sāpīgo notikumu Polijā un visā Eiropā tieša aculieciniece. Viņa ir dzimusi Ļubļinā, jaunībā aktīvi piedalījās katoļu apvienībās, skautu kustībā, sporta sacensībās, mācījās ursuliešu māsu koledžā. 1939. gada 1. septembrī nacistiskajai Vācijai okupējot Poliju, meitene nekavējoties iesaistījās pretošanās kustībā.
1941. gada 17. februārī 19 gadu vecumā Vanda kļuva par pirmo spīdzināšanas upuri savas dzimtās pilsētas cietumā. Tā paša gada 21. novembrī viņa tika aizvesta uz Rāvensbrukas bēdīgi slaveno lēģeri, kas izcēlās ar necilvēcīgiem eksperimentiem. No 40 tūkstošiem poļu sieviešu šeit izdzīvoja tikai ap 8 tūkstoši. Vanda, tāpat kā citas polietes, kļuva par izmēģinājumu “trusīti”. Tieši tā viņas sauca šajā nāves klīnikā, ko vadīja Gestapo priekšnieka Heinriha Himlera personīgais ārsts Kaels Gebhards. Klīnika bija izveidota, lai pētītu medikamentus un metodes, ko nepieciešamības gadījumā izmantot frontē karojošo vācu zaldātu ārstēšanai. Ieslodzītajām šeit tika lauztas un amputētas kājas, un tās bija pakļautas daudzām citām zvērībām. Eksperimenti gandrīz vienmēr beidzās ar nāvi. 1945. gada pavasarī nometnē ienāca un ieslodzītās atbrīvoja Sarkanā armija.
Nokļuvusi brīvībā, Vanda nolēma nodoties medicīnai un psiholoģijai ar specialitāti psihiatrijā. Viņa studēja arī filozofiju. Jaunās sievietes uzmanības centrā bija cilvēks un viņa cieņa. Kas ir cilvēks? Šis jautājums nodarbināja viņas prātu Rāvensbrukā un visu atlikušo dzīvi.
Beidzoties karam, Vanda devās uz Krakovu. Šo pilsētu viņa izvēlējās, lai atbrīvotos no koncentrācijas nometnē piedzīvotā murga. “Man ir bail no sapņiem”, viņa rakstīja, vienlaikus atzīstot, ka šausmas nav iespējams izdzēst, taču tās var pārveidot. Lūk, kā Vanda nolēma sadzīvot ar Rāvensbrukā gūto pieredzi – viņa to pārveidoja maigumā pret cietošajiem. Iespējams, tā ir viscēlākā doktores Poltavskas liecība. Viņa izvēlējās nenostāties naida un atriebības pusē, bet darīt to, kas viņas spēkos, lai sniegtu ieguldījumu savas tautas atjaunotnē, sākot ar visvājākajiem, ar slimajiem un invalīdiem.
Vandai nepietika tikai ar mediķes un psiholoģes misiju. Viņa meklēja kaut ko vairāk, meklēja “ticības dzirksti” vīriešos un sievietēs, kuri bija izcietuši smagus pārbaudījumus. Būtiskas pārmaiņas Poltavskas dzīvē ienesa tikšanās ar priesteri Karolu Vojtilu. “Tūlīt sapratu, ka viņš bija svēts priesteris un lūdzu viņam būt par manu garīgo tēvu,” viņa atcerējās. Garīgā vienotība ilga vairāk nekā pusgadsimtu. Tā bija garīgi un intelektuāli piesātināta draudzība, kas nepārtrūka arī tad, kad Vojtila 1978. gada 16. oktobrī tika izvēlēts par svētā Pētera pēcteci. “Draudzība ir vai nav, un ja tā ir, tad paliek vienmēr,” kādā no intervijām atzīmēja Poltavskas kundze. Šo draudzību nepārtrauca pat nāve. Vanda Poltavska bija klāt mirstošajam pāvestam līdz pat 2005. gada 2. aprīlim, lasot viņa iemīļotos garīga satura un poļu literatūras tekstus.
Iepazīšanās ar priesteri Vojtilu sākās ar cieņpilnām jūtām, kas pārvērtās brālīgā draudzībā, tā sākās ar stiprināšanos garīgumā un dalīšanos eksistenciālos jautājumos, kas skar cilvēka dzīvi. Praktiska sadarbība nostiprinājās tad, kad Polija 1956. gadā pieņēma likumu par abortu. Vanda bez aplinkiem teica: “Rāvensbrukas lēģerī redzēju nacistus, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem krematorija krāsnī meta grūtnieces un arī jaundzimušos, un es sev apsolīju, ja izdzīvošu, tad visiem spēkiem aizstāvēšu dzīvību bez izņēmumiem, jo īpaši bērnus.” Pret viņas pozīciju, kas sakņojās lēģerī izbaudītajā pieredzē, netrūka pretestības. Taču, tieši šis likums pamudināja sadarboties priesteri Vojtilu un dakteri Vandu Poltavsku. Viņi uzsāka pastorālo darbu ar ģimenēm, lai no aborta paglābtu bērnu dzīvību un pasargātu arī pašas ģimenes.
Arī Karols Vojtila, kurš pavisam jauns zaudēja mammu, vēlāk brāli Edmundu un arī tēvu, Vandas ģimenē atrada sev otru ģimeni. Vanda bija precējusies ar filozofu Andžeju Poltavski un viņiem bija četri bērni. Pāvests atzinās, ka viņam tie bija vistuvākie cilvēki. “Atceros šīs ģimenes diskrētumu un augsto kultūras līmeni,” saka laikraksta “L’Osservatore Romano” fotogrāfs Arturo Mari, kurš bija klāt pāvesta un Poltavsku ģimenes tikšanās brīžos.
Vanda Poltavska draudzību ar Svēto tēvu definēja kā “ārkārtēju, jo tā bija vienkārša, un par vienkāršu, jo bija ārkārtēja”. Īpašu apliecinājumu tā guva slimības brīdī. Vandai atklāja vēzi. “1962. gadā, kad bīskaps Karols atradās Romā, kur piedalījās Vatikāna II koncilā, es jutos slikti un mans vīrs viņam nosūtīja telegrammu, informējot, ka atrodos Krakovas slimnīcā,” stāstīja mediķe. “Pēc priestera Andžeja Marijas Deskura ieteikuma, Vojtila vērsās pie tēva Pio no Pjetralčinas, aicinot viņu par mani lūgties, manu vārdu neminot. Tajā laikā Polijā par šo svēto kapucīnu mūku no Itālijas dienvidiem neko nezinājām. Tikai tad, kad biju izdziedināta, uzzināju, ka Karols bija rakstījis tēvam Pio. Mani pārņēma spēcīgas trīsas, uzzinot, kas bija noticis. Pārsteidza Dieva varenība un fakts, ka mēs pilnībā esam atkarīgi no Viņa. Tas bija tāpat, kā sev pajautāt: ko tagad, kad esmu vesela, Dievs no manis grib? Kādu misiju Viņš man uztic?”
Šobrīd, kad Romā turpinās bīskapu Sinode, šīs vairāk nekā 100 gadus vecās sievietes liecība, kura pārdzīvojusi nacisma un komunisma asiņainās ideoloģijas, iegūst ārkārtīgu aktualitāti. Viņa pirmajā personā liecināja par savam svētajam draugam dārgo “sieviešu ģēniju”, palīdzot sastādīt nozīmīgus tekstus un dokumentus, apmainoties ar idejām, projektiem, skatījumu tādos jautājumos, kā cilvēka persona, ģimene, seksualitāte un citos. Vandas Poltavskas intelekts un sirds gudrība atspoguļojas arī Karola Vojtilas devumā Pāvila VI enciklikai “Humanae vitae”.
Ar dedzības pilnu pārliecību Vanda Poltavska netaupīja spēkus visos līmeņos izplatīt minētās enciklikas saturu. Viņa bija kopā ar Karolu Vojtilu Krakovā nodibinātā Ģimenes teoloģijas institūta dvēsele. Kā docētāja, Poltavskas kundze pati iemiesoja šo teoloģiju, kas skaidri apgalvo, ka “dzīvības tālāknodošana ir Dieva plāns”. Zīmīgi ir arī, ka kopš 1983. gada viņa bija Pontifikālās Ģimenes padomes, kopš 1994. gada Pontifikālās Dzīvības akadēmijas locekle, kā arī Pontifikālās Sanitāro darbinieku pastorālās aprūpes padomes konsultante.
Tulkoja un publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte
