Izstāde, apritot 400 gadiem, kopš svētā Jozafata moceklības
Svitlana Duhoviča - Vatikāns
Ekspozīciju noorganizēja Lietuvas Republikas vēstniecība pie Svētā Krēsla un Suverēnais Maltas ordenis ar Lietuvas Republikas Seima, Viļņas arhibīskapa-metropolīta Gintaras Grušas un Ukrainas grieķu-katoļu arhibīskapa Svjatoslava Ševčuka atbalstu.
Izstādes atklāšanas ceremonijā, 20. oktobrī, piedalījās arī Svētā Jozafata baziliāņu ordeņa ģenerālpriekšnieks, tēvs Roberts Liseiko, Pontifikālā Kristiešu vienotības dikastērija prefekts Kurts Kohs un Vatikāna valsts sekretariāta pārstāvis Jovko Pištijskis.
“Mūsdienu pasaulē, kas ir pārpildīta ar naidu un vēlēšanos iznīcināt tuvāko, svētā Jozafata piemērs kļūst ļoti aktuāls: īsta vienotība un miers ir iespējami tikai tad, ja esam gatavi dzīvot Kristus patiesībā, kuru ir iespējams sasniegt tikai caur grēku nožēlu un atgriešanos, caur atteikšanos no visa, kas izraisa naidu un šķelšanos, un tiekšanos pēc tā, kas mūs vieno,” uzrunājot izstādes atklāšanas dalībniekus, teica tēvs Roberts Liseiko.
Kardināls Kurts Kohs, savukārt, atgādināja, ka svētais Jozafats ir “pirmais kanonizētais, kurš pārstāv Austrumu Baznīcu vienotībā ar Romu un ar vienotības mocekļiem”.
“Svētais moceklis Jozafats šodien ir daudz cietošās Ukrainas balss,” teica Viņa Svētība Svjatoslavs Ševčuks. “Tas, ko šodien pārdzīvo ukraiņu tauta, ir moceklības mistika,” viņš turpināja, “mēs bieži uzdodam jautājumu: “Kungs, kur tu esi? Kur ir Dievs? Tad, kad mūs ik dienas uzskata par avīm, kuras paredzētas nokaušanai, kā tas ir teikts Psalmā, svētais Jozafats mums sniedz atbildi: Jēzus Kristus ir klātesošs Dieva tautas, kas staigā pa Ukrainu, sāpēs, tās brūcēs un ciešanās.”
Svētā Jozafata Kunceviča personība ir saistīta ar svarīgu XVI gadsimta notikumu – Brestas ūniju, ar Kijevas metropolijas bīskapu lēmumu pāriet no Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijas uz pāvesta jurisdikciju. Ūniju atbalstīja Ržečpospoļitas valdība, kura tajā laikā valdīja pār lielu daļu Ukrainas teritorijas, taču pretestību izrādīja daži bīskapi un vietējie augstmaņi.
Ivans Kuncevičs piedzima ap 1580. gadu Vladimirā Volīnijas apgabalā pareizticīgo ģimenē. Jaunībā viņš pārbrauca uz Viļņu, kur 1604. gadā iestājās Svētās Trīsvienības klosterī, kas jau atradās vienotībā ar Romu. Šeit viņš pieņēma Jozafata vārdu. 1617. gadā kopā ar Kijevas metropolītu Josifu Velaminu Rucki nodibināja Svētā Bazīlija Lielā ordeni. 1618. gadā Jozafats Kuncevičs tika nominēts par Polockas arhibīskapu, kur par savu nenogurstošo kalpojumu pret sevi izsauca ūnijas pretinieku naidu. Viņam tika draudēts, bet 1623. gadā Vitebskā šie draudi pārvērtās darbībā. 12. novembrī, pēc Rīta liturģijas arhibīskapu nosita satrakojies pūlis. Šajā datumā Baznīca ik gadus godina svētā Jozafata piemiņu.
Kāpēc par izstādes Pontifikālajā Gregora universitātē organizatori ir kļuvusi Lietuva? Kā pastāstīja Lietuvas vēstniece pie Svētā Krēsla Sigita Maslauskaite Mažiliene, “visacīmredzamākais iemesls ir tas, ka Lietuvas Seims 2023. gadu ir izsludinājis par svētā Jozafata gadu.” “Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs saprotam, ka sekularizētajā Eiropā parlaments ne tik bieži izsludina svētajiem veltītu gadu,” piebilda vēstniece. Maslauskaites Mažilienes kundze atzīmēja, ka “svētais Jozafats vieno Lietuvu, Ukrainu, Baltkrieviju un Poliju, un ka tas dotajā brīdī, kad Krievija karo pret Ukrainu, ir ļoti svarīgi.”
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
