Rozario Livatino – moceklis, kurš savu dzīvi dzīvoja pilnībā

Ticiana Kampizi - Vatikāns

Viens no mūslaiku mocekļiem ir 2021. gada 9. maijā par svētīgu pasludinātais tiesnesis no Sicīlijas Rozario Livatino. Pāvests Francisks viņu nosauca par “taisnības un ticības mocekli”. Livatino, būdams dedzīgs kristietis un vadoties pēc sirdsapziņas, veica savus profesionālos pienākumus, cīnoties pret vietējo mafiju. Viņš tika nogalināts 1990. gada 21. septembrī 37 gadu vecumā. Svēto lietu kongregācija atzina viņa moceklību.

Rozario Livatino bija aktīvs draudzē un Itālijas Katoļu akcijā, viņš bieži diskutēja par juridiska un pastorāla rakstura jautājumiem, deva savu ieguldījumu jauniešu sagatavošanā laulībām un piedalījās katoļu apvienību rīkotajās konferencēs. Tiesneša darbs viņu neattālināja no Baznīcas. Katru dienu, pirms doties uz Agridžento prokuratūru, viņš lūdzās dievnamā, lai arī tas, kuru viņš izvēlējās, nebūt nebija pa ceļam. Arī svētdienās Livatino devās tur, kur viņš varēja piedalīties Svētajā Misē nepamanīts. Tiesnesis apzinājās risku, kuram bija pakļauts par to, ka godprātīgi, bez korumpētības un par spīti draudiem, turpināja veikt savu darbu. Viņš atteicās no apsardzes, nevēloties pakļaut dzīvības riskam citus.

1984. gada 7. aprīlī, konferencē par tiesneša lomu sabiedrībā, Livatino teica: “Tiesnesim ir jābūt nopietnam, līdzsvarotam, atbildīgam, tādam, kurš spēj izteikt spriedumu, bet arī saprast.” Divus gadus vēlāk, runājot par ticību un tiesībām, viņš apgalvoja, ka ticība un tiesības ir savstarpēji saistītas, tās atrodas nemitīgā kontaktā. Jaunā tiesneša prāta slēdzieni šodien ir sasnieguši mācību iestādes un draudzes.

Pa Itāliju šobrīd ceļo Rozario Livatino relikvija, krekls, kas viņam bija mugurā dienā, kad pret viņu tika paveikta slepkavība. Uz krekla ir palikušas mocekļa asinis. 32 gadus šis apģērba gabals atradās Kaltanisetas pilsētas tribunāla seifā. Pēc Agridžento kūrijas lūguma, tas tika nodots Baznīcas rīcībā un kopš 2021. gada 19. septembra ir pabijis vairāk nekā 50 vietās, šī gada janvārī sasniedzot Romu. Krekls tika izstādīts arī Itālijas Republikas visaugstākajās institūcijās.

Atbildīgais par Rozario Livatino kreklu un tā svētceļojumu ir priesteris Džero Manganello no Agridžento arhidiecēzes. Vatikāna Radio iztaujāts, viņš paskaidroja, ko šodien māca sicīliešu tiesnesis un kāda ir viņa sniegtā ticības liecība:

Rozario Livatino tika nogalināts pirms 30 gadiem. Ko viņa moceklība vēstī mūsdienu cilvēkam?

Rozario Livatino sirdij rūpēja cilvēka labums un viņš cīnījās, lai izskaustu visu to, kas ir pret šo labumu. Būdams tiesnesis, viņš cīnījās pret ļaunumu, kas saucas “mafija”. Viņa piemērs ir aktuāls joprojām, jo šis ļaunums, ko īpašā veidā pieredzam Itālijas dienvidu teritorijās, kur ir klātesoša ne tikai mafija, bet arī mafioza mentalitāte, kas izpaužas pat nelielos, šķietami nenozīmīgos žestos, veido daļu no mūsu ikdienas.

Kā atdarināt Livatino liecību, kurš ik dienas spēja praktizēt savu ticību, neraugoties uz to, ka bija ļoti nodarbināts savā profesijā?

Savu ticību Livatino praktizēja nevis līdzās darbam, bet viņš dzīvoja saskaņā ar ticību darbā. Proti, viņa darbs kļuva par viņa “baznīcu”. Kriminālkodekss un visi juridiskie teksti, ko viņš izmantoja, kļuva par lūgšanas instrumentiem. Rozario Livatino savu ticību izdzīvoja konkrētā veidā, izvēlēs, ko viņš izdarīja. Par to, cik stipra bija viņa ticība, mēs uzzinājām tikai pēc viņa nāves no dažiem rakstiem un liecībām, ko atradām. Uzzinājām, ka viņš ik dienas piedalījās Svētajā Misē Agridžento Svētā Jāzepa baznīcā. Prāvests viņu redzēja katru dienu, bet tikai vēlāk uzzināja, ka viņš bija tiesnesis. Atklājās arī, ka līdzās Kriminālkodeksam, uz viņa darba galda atradās Evaņģēlijs. Savās piezīmēs viņš ir atzīmējis, ka tikai Kriminālkodekss vien cilvēku notiesātu, savukārt Evaņģēlijs ļauj izglābt cilvēku un notiesāt noziegumu.

Krekls, kas bija Livatino mugurā viņa nogalināšanas brīdī, ir kļuvis par svētceļojošu relikviju. Kā to uzņem diecēzēs un draudzēs, un kādus augļus nes šis svētceļojums?

Relikvija, tāpat kā pati Livatino personība, aicina mainīt apvārsni un to, kā izprotam svētumu. Parasti, kad runājam par relikvijām, esam pieraduši domāt par kādu ķermeņa fragmentu, bet šajā gadījumā tas ir apģērbs, kas piederēja svētīgajam. Kad notiek relikviju svētceļojums, gaidām kādu klasisku relikviju, tāpēc, tuvojoties šai relikvijai, cilvēki jūtas pārsteigti, savā priekšā redzot asinīm notrieptu kreklu ar ložu pēdām, kas atstājušas caurumus. Kad ierodamies skolās, skolēni varbūt domā, ka būs zaudējuši lekciju, bet vēlāk izrādās, ka šī relikvija tos uzrunā un viņu jautājumi sāk birt kā no pārpilnības raga. Turklāt, daudzu acīs var redzēt asaras, pat ciešanas, kas liecina par to, ka kāds no šiem skolēniem tās piedzīvo ģimenes līmenī. Gadās, ka tūlīt pēc kopīgas tikšanās, kāds vēlas pastāstīt savu personīgo stāstu.

Kādu vēsti nesat kopā ar Livatino relikviju?

Vēsts, ko nesam, ir tā, ka ir iespējams iziet no kādas noteiktas mentalitātes. Ir iespējams iziet, paliekot savā teritorijā un to mīlot, mīlot šo zemi. Pārvarēt šo mentalitāti īpaši palīdz ticības dimensija. Bez tās tas nebūtu iespējams. Ticība palīdz atrast drosmi saskatīt lietas citā gaismā un atteikties no visa, kas nesaskan ar Evaņģēliju. Ticība palīdz dzīvot citādāk, palīdz mīlēt cilvēkus un respektēt viņu cieņu.

Livatino ir mūslaiku moceklis, taču, ko īsti nozīmē raudzīties uz viņa piemēru un moceklību šodien?

Moceklība ir jāizprot kā dziļa mīlestība uz cilvēku, uz mūslaiku cilvēku. Viena no problēmām, kas nedaudz palēnināja Livatino beatifikācijas procesu, bija cenšanās noskaidrot, vai viņš mira par taisnību, vai par ticību. Galu galā tika nolemts, ka mirt par taisnību un mirt par ticību ir tas pats, tas pats, kas mirt par Evaņģēliju. Tātad, moceklība nav nekas cits kā šī mīlestība uz cilvēku, tā, ko pret mums jūt Dievs, lai par Viņu atdotu savu dzīvību. Laikā, kad valda egoisms, laikā, kad mēģinām valdīt pār citiem, Livatino mums māca, ka atdot dzīvību par tuvāko ir visskaistākais, kas var notikt ar cilvēku, kurš savu dzīvi dzīvo pilnībā.

Varbūt vārds “moceklība” nedaudz atbaida? Kā raudzīties uz Livatino piemēru bez bailēm?

Raudzīties uz Livatino piemēru bez bailēm, nozīmē dzīvot pilntiesīgu dzīvi un apzināties sevi, savu paaicinājumu, savu vietu vēsturē. Es vienmēr saku jauniešiem: ja nesaproti, kāda ir tava vieta šajā vēsturē, tava dzīve būs nelaimīga, bet, ja to sapratīsi un saskaņā ar to dzīvosi, tu ne no kā nebīsies un spēsi izdarīt savas izvēles. Livatino nebija varonis, viņš bija cilvēks, kurš saprata to, kas viņam bija jādara un to īstenoja savā tiesneša darbā, gluži tāpat, kā mēs katrs to esam aicināti darīt savā ikdienā. Tātad, tas nenozīmē neko ārkārtēju – tas nozīmē dzīvot savu dzīvi pilnībā.

No itāļu valodas tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte