Pāvests pateicas Romas diecēzes priesteriem par kalpojumu
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pāvests Francisks skaidro, ka priestera kalpojums netiek mērīts pēc panākumiem vai īstenotiem plāniem. Kalpojuma būtība ir palikt Kungā, lai nestu bagātīgus augļus. Viņš uzsver, ka mierinājumu nesošais maigums izriet no Dieva žēlsirdības un Viņa žēlastības pieņemšanas. Šī žēlastība palīdz izturēt neveiksmes, ved pie citiem un ļauj virzīties uz priekšu pastorālajā darbā. Pāvests norāda, ka – līdztekus atpūtai – arī brālīga dalīšanās palīdz priesteriem atgūt enerģiju. "Tieši šādā garā es jums rakstu," norāda Francisks. – "Es esmu ceļā kopā ar jums, un vēlos, lai jūs apzinātos, ka esmu jums tuvu jūsu priekos un ciešanās, jūsu plānos un centienos, jūsu pastorālā darba grūtībās un mierinājumā."
Vēstulē izskan brīdinājums neiekrist garīgā pasaulīguma kārdinājumā, kas var slēpties aiz šķietamas reliģiozitātes un pat mīlestības pret Baznīcu, bet patiesībā izpaužas tādā veidā, ka Dieva godības vietā tiek meklēta cilvēciskā godība un personīgā labklājība. Būt kalpiem, nevis kungiem, savas diecēzes priesteriem iesaka Romas bīskaps. "Dažkārt mēs radām iespaidu, ka esam pārāki pār citiem, priviliģēti, nostādīti "augstāk".
Francisks pauž pateicību par priestera īpašo kalpojumu. Viņš runā par "garīgā pasaulīguma" un "klerikālisma" kārdinājumiem, kas draud novirzīt kalpojumu uz noslēgtību, elitārismu, mantkārību un augstprātību. No tā izriet aicinājums strādāt plecu pie pleca ar laicīgajiem "brāļiem" un "māsām", lai veiktu "sinodālo ceļu" un būtu "kalpi", nevis "kungi". Pāvests atgādina, ka 2022. gada janvārī ar apustulisko pamudinājumu In Ecclesiarum Communione tika "reorganizēta" Romas diecēze, ieviešot vairākas būtiskas izmaiņas vikariāta darbībā.
Septiņas lappuses garo vēstuli, kas datēta ar 2023. gada 5. augustu, Svētās Marijas Lielākās bazilikas iesvētīšanas piemiņas dienu, Francisks ir uzrakstījis Lisabonā, daudzu Pasaules Jauniešu dienu pasākumu starplaikā. Vēstule, skaidro pāvests, zināmā veidā ir arī lūgšanas Dievmātes Salus Populi Romani ikonas priekšā garīgais auglis, kurai – kā viņš apliecina - ir uzticējis visus Mūžīgās pilsētas priesterus.
"Es lūdzos, lai Marija jūs sargā un aizstāv, noslauka jūsu asaras, atdzīvina jūsos kalpošanas prieku, lai jūs kļūtu par ganiem, kuri ir iemīlējušies Jēzū", lasām vēstulē. Priesteriskais kalpojums ir "prieka, cerību un arī vilšanās nasta", un tas bieži notiek "daudzu darbu" un "pārpratumu" apstākļos, atzīst Romas bīskaps. Viņš saka "paldies" priesteriem par labajiem darbiem, kas paveikti slepenībā.
Svētais tēvs norāda uz draudiem priestera kalpojumā. Runa ir par garīgo pasaulīgumu un klerikālismu. Dažos vēstules fragmentos pāvests atvainojas par to, ka vairākas reizes atkārto jau teikto, taču, kā viņš uzsver, tie ir nepieciešami pamudinājumi. Garīgais pasaulīgums liek mums kļūt par "gara tirgotājiem", par cilvēkiem, kas tērpušies sakrālās formās, bet patiesībā turpina domāt un rīkoties saskaņā ar šīs pasaules modi.
Iedomība un narcisisms, doktrināla nepiekāpība un liturģisks estētisms – tās ir formas un veidi, kuros pasaulīgums slēpjas aiz šķietamas reliģiozitātes un pat mīlestības pret Baznīcu, bet patiesībā tas izpaužas tā, ka Kunga godības vietā tiek meklēta cilvēciskā godība un personīgā labklājība," atkārto pāvests Francisks. Garīgais pasaulīgums ir "maigs" kārdinājums un šī iemesla dēļ tas ir "vēl viltīgāks", viņš skaidro.
Sirmo pāvestu satrauc fakts, ka mēs atgriežamies pie klerikālisma formām un, iespējams, paši to neapzinoties, ļaujam cilvēkiem saprast, ka esam pārāki, priviliģēti, nostādīti "augstāk" un tādējādi nošķirti no pārējās Dieva tautas. Klerikālisms ir "slimība", atkārto Francisks. "Slavēšana, apbrīna un pateicība par Dieva mīlestības žēlastību", pēc pāvesta vārdiem, ir labākās zāles pret šo slimību. Mēs esam aicināti "skatīties uz krustā sisto Jēzu, katru dienu pievērst savu skatienu Tam, kurš pazemojies mūsu labā līdz pat nāvei".
"Mums ir jābūt Dieva tautas kalpiem, nevis kungiem. Klerikālisms "var skart ikvienu, arī laicīgos cilvēkus un pastorālos darbiniekus: faktiski "klerikālo garu" varam iegūt elitārā veidā izdzīvojot savu aicinājumu, noslēdzoties savā grupā un uzceļot sienas pret apkārtējiem, kultivējot augstprātīgu un lepnu attieksmi pret citiem".
Šīs slimības "simptomi" ir sūdzēšanās, negatīvisms, hroniska neapmierinātība, ironija, kas nereti kļūst par cinismu. "Turpināsim savu kalpojumu un, nometušies ceļos, lūgsim Svēto Garu viens par otru, lūgsim, lai Viņš mums palīdz nepieņemt – gan personīgajā dzīvē, gan pastorālajā darbībā – to reliģisko izskatu, kas ir pilns ar daudzām lietām, bet tukšs no Dieva, lai mēs nebūtu sakrālās dzīves funkcionāri, bet dedzīgi Evaņģēlija sludinātāji, lai nebūtu "ierēdņi", bet Dieva tautas skolotāji," vēstulē Romas priesteriem raksta Svētais tēvs.
