Arhibīskaps Žaks Murads atceras piedzīvoto džihādistu gūstā
Žans Šarls Putcolu - Vatikāns
“Atrados šo divu ceļu priekšā – vai turpināt nest krustu kopā ar Kristu mīlestības uz Baznīcu un pasaules pestīšanas dēļ, vai arī atteikties un atstumt savu paaicinājumu. Vēlāk nāca pārliecība, ka ir jāturpina nest krusts un ne tikai. Bija jāpadomā arī par citiem ieslodzītajiem,” atceras tēvs Murads. Viņš atklāj, ka dāvana, ko ir saņēmis no šīs pieredzes, ir raudzīties uz šīm personām, šiem džihādistiem lūgšanu garā un lūgt Dievu apgaismot viņu sirdis, lai tās pārveidotos. “Ne manis dēļ, bet viņu pestīšanas un miera pasaulē dēļ,” piebilst jezuīts no Tuvajiem Austrumiem. Šī pilnīgā paļaušanās uz Dievu viņu ir atbrīvojusi no jebkādām bailēm.
“Kad atrodamies nāves priekšā, mūsu dvēselē ienāk zināmas bailes. Ikreiz, kad šīs bailes mani pārņēma, es skaitīju Rožukroni un tās pazuda un pārtapa drosmē,” par pieredzēto stāsta arhibīskaps Murads. Šodien šo pieredzi viņš sauc par žēlastību. Tā atnākusi astotajā ieslodzījuma dienā, neilgi pirms saulrieta. Pirms tam viņu apmeklējis Rakkas pārvaldnieks. Tēvs Murads nav zinājis, ka šis vīrs, kas nostājies viņa priekšā, ir “Islāma valsts” Sīrijā galva. “Kad viņam pajautāju, kāpēc esam ieslodzīti, ko ļaunu esam nodarījuši, lai mūs ieslodzītu,” džihādistu līderis atbildējis: “Uzskati šo laiku par rekolekcijām”. “Šī atbilde man deva spēcīgu triecienu uz visu atlikušo dzīvi,” stāsta arhibīskaps, atzīstot, ka šādu atbildi no ekstrēmistu vadoņa, no asiņaina grupējuma galvas, no ienaidnieka nebija gaidījis, lai arī Kristus māceklim nevar būt ienaidnieku. “Arī tad, ja kāds būtu, mēs esam aicināti to mīlēt,” atgādina Baznīcas Sīrijā gans.
Kā var mīlēt ienaidnieku, kurš grib tevi nogalināt un ko tu pats gribētu nogalināt – jautā garīdznieks. Atbildes vietā viņš norāda, ka šeit slēpjas Kristus mīlestības noslēpums, kurš skaidri atklājās, kad, piekalts krustā, Viņš teica: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara”. Tēvam Muradam kopā ar kādiem 15 citiem gūstekņiem izdevās aizbēgt piektajā sava ieslodzījuma mēnesī. Viņiem palīdzēja kāds jauns musulmanis, kurš bija noorganizējis bēgšanu. “Dievs gribēja mani izglābt šādā veidā, lai es varētu turpināt kalpot un liecināt par svarīgu evaņģēlisko principu: ja gribi mieru, sāc atvērt savu sirdi,” saka tēvs Murads.
Gadu pirms Žaka Murada nolaupīšanas Homsā, sava klostera dārzā tika nogalināts holandiešu jezuīts Franss Van der Lugts. Tātad, pašreizējais Homsas arhibīskaps apzinājās, kas viņu sagaida džihādistu cietumā. “Tēvs Franss man un visiem sīriešiem bija uzticības paraugs savam dievišķajam Skolotājam Jēzum Kristum. Savu dzīvi viņš veltīja mīlestībai uz Sīriju un sīriešu tautu,” stāsta bijušais gūsteknis. “Viņa piemērs līdzinās iemiesotā Kristus piemēram, kurš visiem nes Tēva mīlestības vēsti. Patiesā pestīšana var notikt tikai caur mīlestību un pašuzupurēšanos,” liecina tēvs Murads.
Homsas arhibīskaps atceras arī citu jezuītu, par kuru nav nekādu ziņu jau 10 gadus. Tas ir tēvs Paolo Daloļjo, kurš pazuda 2013. gadā. Šī gada 29. jūlijā par viņu notika aizlūguma dievkalpojums Svētā Ignācija Lojolas baznīcā Romā. Svēto Misi koncelebrēja arī tēvs Murads. Viņš un tēvs Daloļjo bija pazīstami gandrīz 30 gadus, kopā tie atjaunoja Deir Mar Musas klosteri. “Pazinu tēvu Paolo tāpat kā pazīstu pats sevi un mīlēju viņu kā mīlu pats sevi. Man viņš ir dzīvais moceklis – īsts dzīvais moceklis, vai viņš būtu miris, vai vēl dzīvs,” saka tēvs Žaks Murads. Viņš precizē, ka patiess moceklis ir tas, kurš vienmēr dzīvo Baznīcas atmiņā, Baznīcas un Dieva tautas sirdī.
“Tēvs Paolo ir atbalstījis daudzus cilvēkus, viņi nāca no visām malām, lai viņu satiktu. Ja kopā savāksim ziņas un vēstules, kas ir saņemtas un nosūtītas, tad varam sastādīt veselu enciklopēdiju,” saka Paolo Daloļjo ordeņa biedrs. Viņš piebilst, ka tēvs Daloļjo vienmēr bija atvērts visiem, gan maziem un lieliem, mācītiem un nemācītiem, ticīgiem un jebkurai citai personai.
Kas attiecas uz savu apcietinājumu, arhibīskaps Murads uzskata, ka būt apcietinātam, ir visļaunākais, kas var skart cilvēku, kas radīts pēc Dieva attēla, jo viņš ir radīts brīvs – brīvs domāt, brīvs runāt, brīvs kustēties. “Dievs mums ir devis šo žēlastību, tāpēc padarīt cilvēku par cietumnieku, ir rīcība pret Dieva gribu. Šajā kontekstā vienīgā prakse, kas palīdz dzīvot saskaņā ar šo būtisko brīvību, ir lūgšana, jo lūgšana ir tā, kas mums ļauj iziet no sevis, lai būtu kopā ar Dievu un dzīvotu ar tiem, kurus mīlam,” savā pieredzē dalās tēvs Murads. Viņš apliecina, ka tā bija vienīgā lieta, kas piešķīra jēgu viņa apcietinājumam, ikdienai cietumā. “Paradoksāli, bet mana apcietinājuma laiks bija visdāsnākais laiks manā garīgajā dzīvē, manās attiecībās ar Dievu un ar Jaunavu Mariju,” intervijas noslēgumā atzīst Homsas sīru katoļu arhibīskaps.
Publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
