Tēvs Luiss Dri – pēdējais kardinālu sarakstā, bet ne pāvesta sirdī

Andrea Tornielli

Kopš 2007. gada sirmais franciskāņu mūks dienas aizvada konfesionālā Pompeju Dievmātes godam veltītajā Buenosairesas svētnīcā. Luiss Paskāls Dri ir dzimis 1927. gada 17. aprīlī Federasjonā, Entre Riosas provincē Argentīnā. Visi šīs ģimenes bērni, izņemot vienu, ir izvēlējušies reliģiskās dzīves ceļu.

Pāvests Francisks par tēvu Luisu ir runājis vairākkārt – vispirms 2014. gada 6. martā, tiekoties ar prāvestiem Romā, vēlāk tā paša gada 11. maijā priesteru ordinācijas Svētajā Misē. Kapucīna teikto viņš ir pieminējis arī intervijā-grāmatā “Dieva vārds ir žēlsirdība”. 2016. gadā Bergoljo minēja tēva Luisa piemēru, svinot Euharistiju ar kapucīniem Svētā Pētera bazilikā, kā arī ar biktstēviem Jubilejas gadā. 2017. gadā pāvests vēlējās dāvināt Romas draudžu prāvestiem grāmatu “Nebadieties piedot”, kurā ir ietverta tēva Luisa Dri biogrāfija. Runājot par grēksūdzi un grēku nožēlotāju pieņemšanu pie bikts, pāvesta Bergoljo domas vienmēr pievēršas tēvam Luisam:

 “Atceros izcilu biktstēvu, kapucīnu tēvu, kurš kalpoja Buenosairesā. Vienreiz viņš atnāca mani satikt un vēlējās aprunāties. Viņš teica: “Lūdzu tev palīdzību, man vienmēr ir daudz cilvēku pie konfesionāla, visa veida cilvēku, pazemīgo un mazāk pazemīgo. Arī daudz priesteru… Es daudz piedodu, bet dažreiz manī iezogas doma, ka esmu piedevis par daudz”. Mēs runājām par žēlsirdību un es viņam jautāju, ko viņš dara, kad minētā doma neliek tam mieru. Un viņš man atbildēja: “Es eju uz mūsu kapelu un tabernakula priekšā saku Jēzum: “Kungs, piedod man par to, ka esmu daudz piedevis. Taču tu esi tas, kurš devi man sliktu piemēru!” Es to nekad neaizmirsīšu! Ja priesteris šādi izdzīvo žēlsirdību uz sevis, tad viņš to spēj dot arī citiem.”

Pirms septiņiem gadiem gājām uzmeklēt tēvu Luisu Buenosairesas svētnīcā, kas veltīta Pompeju Dievmātei. Cilvēku bija maz, bija sutīga pēcpusdiena. Vaļā bija tikai viens konfesionāls, tajā, gaidot, sēdēja vīrs kapucīna tunikā. Viņam apkārt bija skaņu slāpējoši balti paneļi, kas atgādināja tos, kādi tika izmantoti vecās radio studijās. Tas bija viņš.

Viņš mums pastāstīja, kāpēc pāvests viņu tik bieži citē. “Es, visā visumā, esmu, ja ne skrupulozs, bet, teiksim, nedaudz noraizējies grēksūdžu laikā. Kad viņš bija kardināls šeit, Buenosairesā, es viņam ļoti uzticējos, gāju ar viņu aprunāties un vienreiz to visu pateicu. Viņš man atbildēja: “Piedod, piedod, ir jāpiedod!” Un es: “Jā, es piedodu, bet manī paliek zināms nemiers, un pēc tam es eju pie Jēzus un saku Viņam, ka Viņš ir tas, kurš man to iemācīja, ka “slikto” piemēru man deva Viņš, jo Jēzus piedeva visu, Viņš nevienu neatgrūda.”

“Var redzēt, ka šie vārdi Bergoljo ir iespaidojuši, viņam tie palikuši atmiņā. Viņš zina, ka es pieņemu daudz grēksūdžu, ilgas stundas no rīta un vakaros. Vairāk kā vienreiz vien viņš ir ieteicis priesteriem, ja rodas kāda problēma, nākt aprunāties ar mani. Es viņus uzklausīju un tagad esam lieli draugi. Ar dažiem no viņiem, kuri nāk bieži, runājam, un viņi garīgi un pastorāli jūtas ļoti labi. Man ir ļoti jāpateicas pāvestam par šo uzticību, ko viņš man ir izrādījis, jo es to neesmu pelnījis. Es esmu cilvēks, priesteris, mūks, kurš ir studējis, bet man nav neviena doktorāta, nekā. Taču dzīve man ir daudz ko mācījusi, dzīve mani ir iezīmējusi. Tā kā es piedzimu ļoti nabadzīgs, man šķiet, ka man vienmēr ir jāsaka kāds žēlsirdīgs vārds, kāds palīdzīgs, tuvs vārds katram, kurš nāk uz šejieni. Neviens nedrīkst aiziet, domājot, ka viņš nav saprasts, vai ir noniecināts, vai atstumts.”

Mūkam, kurš katru rītu un pēcpusdienu pavada konfesionālā “kamēr apdziest sveces”, nebija īpašu padomu, ko dot saviem “kolēģiem” biktstēviem: “Tas, ko saka pāvests. Es nevaru teikt neko citu. Žēlsirdība, sapratne, visu dzīvi uzklausīt, lai saprastu, lai spētu “iejusties otra ādā”, lai saprastu, kas notiek. Mums nevajag, sākot ar mani pašu, būt par funkcionāriem, kuri kaut ko izdara un pietiek: “Jā, es viņam devu absolūciju.” Tieši pretēji! Domāju, ka mums ir jābūt īpaši tuviem, īpaši patīkamiem, jo dažreiz cilvēki pārāk labi nezina, kas ir grēksūdze. “Nebaidies, neraizējies!” Grēksūdze… vienīgā lieta, kas ir vajadzīga, ir vēlēšanās būt labākiem, nekas cits. Tev nav jādomā, ar ko, ne cik reizes, ne to, ne citu. Visas šīs lietas nav vajadzīgas. Man šķiet, ka mēs attālinām cilvēkus. Taču man ir jādara viss, lai cilvēki tuvinātos Dievam, tuvinātos Jēzum.”

Tiem, kas nāk pie grēksūdzes, mūks, kurš drīz tiks ietērpts purpurā, vienmēr ir devis padomu: “Nebaidies! Es vienmēr rādu šo attēlu, šo svētbildi, kurā attēlots Tēvs, kurš apskauj pazudušo dēlu. Jo viņi man jautā: “Bet, vai Dievs man piedos?” Taču, Dievs tevi apskauj, Dievs tev vēl labu, Dievs tevi mīl, Dievs iet kopā ar tevi, Dievs ir atnācis, lai piedotu, nevis sodītu, Viņš ir atnācis, lai būtu kopā ar mums, Viņš nokāpa no debesīm, lai būtu ar mums. Tad, kāpēc lai mēs baidītos? Man šķiet gandrīz absurdi nepazīt, vai kļūdaini pazīt mūsu Dievu Tēvu.”

Tēvs Luiss Dri atgādina par tēvu Leopoldu Mandiču, kurš līdzīgi izturējās pret cilvēkiem, kas dodas pie grēksūdzes. “Jā, jā, es viņu pazīstu ļoti labi. Esmu izlasījis par viņa dzīvi un daudz no viņa mācījies,” teica argentīniešu mūks. “Esmu mācījies arī no tēva Pio. Ar viņu kopā biju 1960. gadā tajā pašā klosterī. Esmu pie viņa sūdzējis grēkus. Svētais Leopolds un svētais Pio man ir daudz ko iemācījuši, iemācījuši daudzas labas lietas par žēlsirdību, par mīlestību, par mieru, klusumu, tuvību. Ja tēvs Pio bija tik stiprs, tik enerģisks, kad klausījās un piedeva, tad tas bija, pateicoties Jēzum.”

Tulkoja Inese Šteinerte