Kā šodien palīdzēt sīriešiem? Saruna ar jezuītu tēvu Mišelu Daodu

Žans Šarls Putcolu - Vatikāns

Kādos apstākļos šodien atrodas Sīrija un sīrieši?

“Mēs, jezuīti, cenšamies teikt cilvēkiem, lai viņi nedodas prom, taču gandrīz visi jaunieši atstāj šo zemi. Šobrīd ir daudz veco ļaužu un maz jauniešu. Universitāšu studenti, pabeidzot studijas, gatavojas doties uz Eiropu, vai Ameriku, lai savu nākotni veidotu tur. Viņi nejūtas droši, lai nākotni celtu šeit, jo šeit viss ir sagrauts. Valdība neko nedara, lai cilvēkiem būtu kaut cik stabilāka dzīve uz vietas. Esam izgājuši no kara, bet šodien varbūt esam vēl sliktākā situācijā, nekā iepriekš. Pēc tam sekoja ekonomiskais karš, iedzīvotājiem vairs nav naudas un dzīve kļūst arvien dārgāka. Algas ir ļoti zemas un visiem ir nepieciešams atbalsts. Baznīca dara visu, kas ir tās spēkos.”

Jautāts, kāda ir situācija šobrīd, jo īpaši pēc 6. februāra zemestrīces, kas ir ļoti iedragājusi Alepo pilsētu, tēvs Daods pastāstīja:

“Līdz ar zemestrīci klāt ir nākušas citas grūtības. Tā visus ir atsviedusi atpakaļ. Cilvēkiem ir bail, nakti viņi ir pavadījuši ārpus mājām, baznīcās, mošejās, mašīnās. Patiesībā, ir notikuši trīs grūdieni gandrīz reizē, proti, koronavīruss, karš un zemestrīce. Daudzas mājas ir ieplaisājušas. Trūkst drosmes, lai tajās turpinātu dzīvot. Daudzi ir raduši sev pagaidu apmešanās vietu pie radiniekiem. Tie, kas palikuši, baidās, ka kādu dienu varētu būt vēl kāda zemestrīce un māja sabruks. Mēs, jezuīti, esam centušies tiem palīdzēt ar pārtikas pakām, kā arī piedāvājuši dzīvi nometnē. Protams, tā ir tikai daļēja palīdzība. Mēs aprūpējam ap 8 tūkstošiem cilvēku. Diemžēl, Alepo – pilsētā ar apmēram 2 miljoniem iedzīvotāju, daudzi nesaņem nekādu atbalstu.”

Kādas ir tēva Daoda kā priestera sajūtas? Kā viņš redz savu aicinājumu, savu misiju šo cilvēku vidū?

“Cenšos teikt visiem šiem cilvēkiem, ka mēs, kristieši, vai nu esam tādi līdz galam, vai neesam vispār. Ja gribi būt patiess kristietis, tev ir jābūt lieciniekam gan sāpju, gan prieka brīžos, gan smagās, gan vieglās dienās. Tātad, tāds ir mūsu mērķis. Bez šaubām, cilvēki šeit, savās kopienās, svinēja Lieldienas savās baznīcās, ar dziesmām, mūziku, ar visu to, kas iederas svētkos. Taču, atgriežoties mājās, viņi redz, ka nekas nav mainījies. Es cenšos darīt visu iespējamo, lai šīm ticīgo grupām palīdzētu, lai tās savā veidā atmodinātu, lai ticīgie justos, ka krīzes brīžos tie nevar palikt neko nedarot. Pateicoties Svētajam Garam, kas mīt mūsos, mums ir iespējams atjaunoties, atdzimt no jauna. Bez Svētā Gara, dzīve ir vienmuļa – mēs ēdam, dzeram, guļam strādājam, neizjūtot dzīves garšu. Savukārt, mums, kristiešiem, ir jāuztur šī garša, šī vēlēšanās dzīvot, šis prieks dzīvot. Pretējā gadījumā, nav vērts būt kristiešiem.”

Kā tēvs Daods, būdams priesteris, spēj tik smagajā Alepo pilsētas kontekstā piešķirt cerību ticīgajiem?

“Ar mūsu klātbūtni, ar mūsu optimismu, ar mūsu darbu, ar mūsu dzīvesveidu, esam solidāri ar šiem cilvēkiem. Daži no viņiem rod mūsos atbalstu. Tie nāk pie mums, lai lūgtu materiālo, morālo un garīgo palīdzību. Ir tādi, kas piedalās rekolekcijās caur Internetu un tas šajos apstākļos ir kaut kas vienreizējs. Neraugoties uz visu, šeit joprojām ir gaismas stari, kas dzimst visās šajās grūtībās. Diemžēl, negatīvais, pesimistiskais cilvēkos mēdz gūt virsroku, jo ikdienas dzīvē pastāv lielas grūtības, ir jādomā par to, kā izdzīvot. Mēs uzturam centru, kurā palīdzam rast darbu. Šeit notiek formācija, valodu, informātikas apmācība, sniedzam arī psiholoģisko palīdzību. Mums ir arī bibliotēka. Palīdzam studentiem sagatavoties eksāmeniem, nodrošinām viņiem elektrisko gaismu, siltumu, mierīgu vietu, kas daudzviet pilsētā nav iespējams. Cilvēki ir priecīgi par šo iespēju, daži mums dod simbolisku ziedojumu. Arī mēs spējam atļauties simbolisku samaksu tiem, kas pie mums strādā. Organizācija “Jesuit Refugee Service” rūpējas, lai tiktu sniegta medicīniskā palīdzība slimniekiem. Tā atbalsta arī alfabetizācijas aktivitātes.”

Vai tēvam Daodam pašam ir nācies izjust drosmes zudumu?

“Nevaru noliegt, ka dažreiz jūtamies nedroši. Taču, pateicoties savam darbam, mūsu apustuliskajiem solījumiem, jo jezuītu solījumi ir apustuliski, cenšamies patiešām cits citu atbalstīt caur mūsu personīgo, garīgo dzīvi, lai mums netrūktu spēka turpināt. Ja kritīsim pesimismā un klausīsimies vaimanas, tad varam pazaudēt drosmi. Domāju, ka Kungs mums tādos brīžos saka: “Mostieties!” Kad Jēzus izcieta ciešanas, Viņš redzēja savus mācekļus guļam un gāja tos piecelt. Arī es un mūsu kopiena cenšamies būt cik vien iespējams pamodušies, lai atbildētu uz šo cilvēku vajadzībām.”

Vai var teikt, ka šiem cilvēkiem, šiem katoļiem, šiem kristiešiem, šiem sīriešiem grūtības, ko tie izcieš, ir sava veida Krustaceļš?

“Jā, tieši tā! Kirēnes Sīmanis palīdzēja Jēzum nest krustu un mēs cenšamies darīt visu iespējamo, lai to darītu no savas puses, proti, nest šo cilvēku krustu, kad tas ir iespējams. Ne vienmēr tas izdodas. Cilvēku vajadzības ir milzīgas. Mums bieži rodas iespaids, ka cilvēki pie mums vēršas ne tikai materiālās, bet arī garīgās palīdzības dēļ. Viņiem ir vajadzīga maize, gaļa... Mēs gaļu šeit tikpat kā vairs neēdam, ēdam rīsus, graudu izstrādājumus, dārzeņus, nedaudz augļu, nedaudz siera. Siers un gaļa ir ļoti dārgi. Ja gaļa agrāk maksāja 20-30 sterliņu mārciņas, tad tagad tā maksā 70 mārciņas.

Kā šodien var sīriešiem palīdzēt? Kā palīdzēt viņu Krustaceļā?

“Organizācija “Palīdzība Baznīcai, kas cieš” dažreiz mums atsūta palīdzības kravas, lai daļēji segtu mūsu izdevumus. Tai pašā laikā tik daudzi cilvēki palīdzību nesasniedz. Ja kāds vēlas palīdzēt, tad palīdzība ir jāsūta uz Jēzus Sadraudzības mītni Beirūtā, paskaidrojot, ka tā ir priekš Sīrijas. Mēs par to ļoti priecāsimies. Ja tas nav iespējams, pateicamies arī par atbalstu lūgšanās.”

Vai ir iespējams cerēt uz šo Sīrijas kristiešu “augšāmcelšanos”?

“Domāju, ka visi šie pārbaudījumi, kas mūs piemeklējuši, ir iespēja, lai šie kristieši ietu un redzētu tālāk. Protams, daudzi ir izmisuši, daudzi vēlas doties prom, taču vienmēr būs kāds, ko sauc par “nelielo minoritāti”, kas paliks. Un šī nelielā minoritāte būs ieraugs maizei.”

Publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte