Šešaņas Dievmātes svētnīca un tās vēsts pasaulei
Inese Šteinerte - Vatikāns
Kopš XIX gadsimta viņas mātišķo palīdzību šeit lūdz Ķīnas katoļticīgie. Viņi plūst pie Šešaņas Dievmātes kājām. Īpaši kupls cilvēku skaits Šanhajas tuvumā esošajā sanktuārijā ierodas 24. maijā.
Šešaņas Dievmātes svētnīca atrodas uz pakalna, ko klāj bambusniedru mežs. Tā ir uzbūvēta netālu no astronomiskās observatorijas, ko tai pašā XIX gadsimtā uzcēla franču jezuīti. Svētnīcas sienas klāj sarkana granīta, bet jumtu spīdīgas ķīniešu keramikas plāksnes. Pirms svētnīcas izbūves uz šī pakalna atradās budistu tempļa paliekas. XIX gadsimtā Šanhajas jezuītu kopienas vadītājs, tēvs Gu Džen Šengs nāca uz šejieni, lai piesauktu Jaunavas Marijas aizsardzību pār diecēzi, ko draudēja sagraut Taipingas armija. Tēvs Šengs apņēmās šeit uzcelt baznīcu, ja Dievmāte viņa lūgšanu uzklausīs. Diecēze tika pasargāta un jezuīts savu solījumu izpildīja.
Tēvs Šengs savu nodomu darīja zināmu plašai publikai un lūdza tai palīdzību celtniecības darbu īstenošanā. Jau nākamajā gadā, 1871. gada 24. maijā, Jaunavas Marijas – Kristīgo Palīdzības svētkos Šanhajas bīskaps Langija (Languillat) lika dievnama pamatakmeni un 1873. gada 15. aprīlī par ticīgo līdzekļiem uzcelto baznīcu konsakrēja. Materiālus stāvajā pakalnā ticīgie sanesa ar rokām. Akmeņi tika ņemti no Fudžijanas, bet kokmateriāli nopirkti Šanhajā. Pirmajai konstrukcijai bija krustveida forma, uz kuru veda portiks ar kolonnām un akmens lauvu rinda. Tādējādi, dievnama stilā sajaucās Austrumu un Rietumu celtniecības un dekorāciju tradīcijas.
1874. gadā pāvests Pijs IX piešķīra pilnas atlaidas tiem, kuri uz šejieni nāca lūgties maija mēnesī. Dievnams piesaistīja aizvien vairāk svētceļnieku un drīz vien sākotnējā struktūra kļuva par mazu un pieticīgu. Tāpēc tika nolemts celt lielāku un daudzo ticīgo vajadzībām atbilstošāku kulta vietu.
Tā, 1931. gadā sākās jauna dievnama celtniecība, kas ilga līdz 1935. gadam. Pamatakmens tika likts 1925. gada 24. maijā. Baznīcu projektēja beļģu arhitekts, Marijas Bezvainīgās Sirds kongregācijas priesteris Alfonss Frederiks De Merlūzs (Moerloose), bet praksē īstenoja arhitekts, portugāļu izcelsmes jezuītu tēvs Fransuā Ksavjērs Dinizs, kuru Ķīnā pazina ar vārdu Je Džaočang.
Pašreizējā bazilika ir celta, izmantojot cementu un pielietojot neoromānikas celtniecības tendences, kas bija modē no XIX gadsimta vidus līdz pirmajiem XX gadsimta gadiem. Dievnama plānojums ir latīņu krusta veidā, tas ir 56 metrus garš un 25 metrus plats. Baznīcas augstums ir 17 metri, bet zvanu tornis 38 metri. Interjers sastāv no trim navām, kurās dominē pelēka krāsa. Altārtelpas vidū ir apzeltīts baldahīns un Jaunavas Marijas statuja ar Bērnu Jēzu. Dievmāte šai attēlā ir atpazīstama kā Kristīgo Palīdzība. Altāris ir veidots no marmora, kuru rotā nefrīta un zelta inkrustācijas.
Šešaņas Dievmātes svētnīcā var ietilpt vairāk nekā 3000 ticīgo un tā tiek uzskatīta par pirmo baziliku Āzijas kontinentā. Takas malās, kas ved uz kalna virsotni, ir ierīkotas Krustaceļa stacijas, bet pusceļā atrodas Svētās Sirds, Svētā Jāzepa un Marijas – Dieva Mātes godam uzceltās kapelas.
Šešaņas Dievmātes sanktuāriju īpaši raksturo Jaunavas Marijas bronzas statuja kupola galā, ko vietējie Šanhajas iedzīvotāji sauc par “Dzose”. Tā ir uzstādīta 1946. gadā pēc Svētā Krēsla ieceres. Statuja sver 2 tonnas un ir 3,87 metrus augsta. Marija ar rokām, kas paceltas virs galvas, augstu tur Bērnu Jēzu. Izskatās, ka Dievmāte tai brīdī spēlējas ar savu Dēlu un ļauj Viņam skatīties tālu, tālu, ar skatienu noglāstot milzīgās zemes plašumus. Jēzus rokas ir atvērtas pretim pasaulei, it kā to apskautu. No tāluma raugoties, Mātes un Bērna figūras saplūst krustveida formā. Šī, tik vienreizējā Marijas un Bērna Jēzus statuja it kā nodibina priekpilnu dialogu starp viņiem abiem un cilvēku, kurš uz tiem raugās, kā arī palīdz saprast dziļāko Dievmātes, kā vidutājas nozīmi starp cilvēkiem un Viņas Dēlu.
Materiāls sagatavots pēc mākslas vēsturnieces Marijas Milvijas Morčano apraksta.
