Meklēt

Vatican News
Pāvests Jānis Pāvils I ar tuviniekiem Pāvests Jānis Pāvils I ar tuviniekiem 

Pāvests Jānis Pāvils I brāļameitas Pias Lučani atmiņās

Jau vēstīts, ka pāvests Francisks ir devis autorizāciju par svētīgu pasludināt pāvestu Jāni Pāvilu I. “Mēs viņu jau dzīves laikām uzskatījām par svētu,” ar prieka un mīlestības pilniem vārdiem ziņu uztver Jāņa Pāvila I brāļameita Pia Lučani. Viņa ir vecākā no brāļa Eduarda 12 bērniem. Ar tēvoci Albino viņu vienoja ciešas draudzības saites.

Inese Šteinerte - Vatikāns

“Man viņš bija kā otrs tēvs,” stāsta Pia Lučani Vatikāna Radio. “Viņš un mans tēvs bija pilnīgi atšķirīgi. Tētis bija labs vienās lietās, tēvocis citās. Tēvocim bija vairāk pacietības klausīties. Pie viņa steidzāmies, kad gribējām dzirdēt kādu labu vārdu. Kad gadījās sastrīdēties ar tēvu, viņš vienmēr bija atbalsta punkts. Arī pieņemot lēmumus, lūdzām viņa padomu.”

Albino Lučani bija dziļas ticības vīrs. Kādu mantojumu “smaidīgais pāvests” šai ziņā atstāja jums, brāļa bērniem?

“Viņš vienmēr bija smaidīgs, arī tad, kad bija iegrimis dziļās domās. Viņš mūs iedrošināja arī grūtībās. Viņš mūs uzklausīja, deva padomus un aicināja būt pacietīgiem, stāties pretim izaicinājumiem un ticēt Kunga palīdzībai. Tātad, ar viņu bija jauki parunāt un viņam uzticēties. Es bieži gāju viņu apciemot. Viņš teica, ka ir nepieciešams labi uzvesties ne tikai mūsu pašu dēļ Kunga priekšā, bet arī, lai rādītu labu piemēru citiem.”

Jūs devāties apciemot savu tēvoci tais gados, kad viņš bija Venēcijas patriarhs un vēlāk pāvests Romā?

“Es studēju universitātē LUMSA un vēlāk, kad universitāte ik gadus organizēja kursus skolotājiem, uz Romu braucu šo iemeslu dēļ. Arī tai gadā biju Romā un pie reizes apmeklēju tēvoci. Kopā paēdām pusdienas un uzkavējāmies sarunā... Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju. Kad viņš bija Venēcijas patriarhs, braucu pie viņa bieži. Viņš bija ne tikai Kungam uzticīgs cilvēks, bet izcēlās arī ar lielu tuvākmīlestību. Vienreiz, kad biju ieradusies Venēcijā, klostermāsa man lūdza viņam pateikt, lai tēvocis ļauj nopirkt sev jaunas zeķes. “Visas viņa zeķes ir saplīsušas,” žēlojās māsa. Kad viņa mēģinājusi patriarhu Lučani pierunāt, ka vajadzētu iegādāties jaunas, viņš to atrunājis, sakot: “Māsa, jūs tik izveicīgi darbojaties ar diegu un adatu, centieties tās salāpīt vēl kādu reizi un tad ar ietaupīto naudu varēsim aplaimot kādu nabadzīgo. Kad zeķes vairs neturēs pavisam, tad paskatīsiemies, ko ar tām darīt.”

Tātad, Albino Lučani – pāvests Jānis Pāvils I, lielu uzmanību veltīja trūcīgajiem. Viņš bija arī Afrikā...

“Viņš uzturēja attiecības ar ļaudīm gandrīz visā pasaulē. Varu to apgalvot, jo es vācu pastmarkas un viņš man atlika aploksnes ar pastmarkām. Dažas bija nākušas no Austrālijas, citas no Āfrikas, vēl citas no Latīņamerikas. Viena bija atnākusi no Polijas, no Karola Vojtilas sekretariāta. Tēvocim Albino bija plašs redzesloks un viņš pazina situācijas gandrīz visā pasaulē. Viņš bija ļoti ieinteresēts un centās dot padomus arī saviem priesteriem, piemēram, ja kāds vēlējas doties uz Āfriku...”

Spēcīga pieredze viņam bija arī Vatikāna II koncils...

“Viņam tā bija ļoti skaista pieredze.Viņš jutās labi visu šo daudzo cilvēku vidū, arī tāpēc, ka bija ļoti zinātkārs, vēlējās paplašināt savas zināšanas. Ja atrada kādu, kurš bija gatavs runāt, pastāstīt par savu pieredzi, tēvocis mēdza viņam teikt: Pirms dodies mājās, atnāc, es tevi aizvedīšu pie sava brāļa, atnāc, es aizvedīšu tevi uz savu diecēzi, iepazīstināšu ar savu zemi un savu diecēzi iepazīstināšu ar tevi.”

Pāvesta Jāņa Pāvila I ģerbonī ierakstīts vārds “Humilitas” – pazemība. Vai pazemība bija jūsu tēvoča dzīves centrā?

“Viņš teica, ka ir jābūt “zemiem”, “zemiem”, jo katram no mums ir savi ierobežojumi un savi defekti, ka ir nepieciešams tos izskaust, un ka attiecībā pret citiem nevajag uzskatīt sevi par pārākiem. Neraugoties uz to, ka viņš bija lielas kultūras cilvēks, neraugoties uz to, ka viņam bija milzīgi talanti, viņš vienmēr turējās “kaktiņā”. Vienreiz es viņu pavadīju uz kādu tikšanos. Pēkšņi kāds cilvēks ierunājās: “Nesaprotu, Venēcijas patriarhs vēl nav ieradies. Parasti viņš ir tik punktuāls.” Tad klātesošie ieraudzīja, ka viņš atrodas zāles galā. Viņi bija domājuši, ka patriarhs atbrauks mašīnā ar lielu pompu, taču viņš bija nostājies stūrī un skaitīja Rožukroni, gaidot, kad sāksies sanāksme.”

Kā jūs pārdzīvojāt viņa nāvi, kad viņš nomira tikai pēc 33 pontifkāta dienām?

“Mēs viņam bijām ļoti pieķērušies. Man tās bija lielas ciešanas. Es biju pirmā, kas saņēma ziņu, jo mans tēvs, kurš toreiz bija Belluno komercpalātas prezidents, atradās Austrālijā. Par laimi, pirms doties uz Austrāliju, viņš pabija Romā, lai sasveicinātos ar brāli. Tā kā es biju vecākais bērns ģimenē, tad man tika paziņots par tēvoča nāvi. Mums visiem tas bija briesmīgs trieciens.”

Kāds, jūsuprāt, ir mantojums, vārds, ko pāvests Lučani arī šodien saka Baznīcai?

“Viņš teiktu, ka ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos un pārējais jāatstāj Kunga ziņā. Arī tad, kad mums radās kāda problēma, viņš teica: “Dariet tā, arī tad, ja citi ne vienmēr pret jums ir korekti. Centieties vēlēt cilvēkiem labu”.

27 oktobris 2021, 17:01