Meklēt

Vatican News
Svētā Stefana  - Santo Stefano Rotondo bazilika mūsdienās Svētā Stefana - Santo Stefano Rotondo bazilika mūsdienās 

Svētā Stefana bazilika – dievnams, kas simbolizē Debesu Jeruzalemi

Turpinot virtuālo ceļojumu pa Romas senākajiem dievnamiem, esam atgriezušies Romas Čelio kalnā un nonākuši pie Svētā Stefana bazilikas. Santo Stefano Rotondo – šādu nosaukumu, pamatojoties uz apaļo formu, dievnamam devuši itāļi. Tā ir viena no pirmajām kristīgā kulta vietām ne tikai Romā, bet visā pasaulē. Celts no 468. līdz 483. gadam pēc pāvesta Leona I ierosinājuma, konsakrēts pāvesta Simplicio laikā.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Celtne ir vienreizēja ar to, ka tai, kā jau minēts, ir apļa forma un altāris atrodas pašā centrā. Šodien ir saglabājušies tikai nedaudzi šāda veida tempļi, bet šis ir vislielākais no visiem. Senatnē pēc šāda parauga tika celtas daudzas sakrālā kulta vietas un ne tikai kristīgās vien. Tās simbolizēja kosmosu un tā laika celtnieki to labi zināja. Par to vēstī, piemēram, Platons savā "Krizia" aprakstot Poseidona templi mītiskajā Atlantīdā.

Santo Stefano Rotondo bazilikas proporcijas, tāpat kā Svētā Kapa bazilikas proporcijas ir atbildušas Apokalipsē aprakstītajai Debesu Jeruzalemei. Diemžēl, šodien, pēc gadsimtu gaitā veiktajiem pārveidojumiem, vairs nav saglabājies ārējais dievnama “gredzens”, jeb aplis, tāpēc nav iespējams redzēt sākotnējo ģeometrisko plānojumu, pēc kura tika uzbūvēta šī celtne, lai atspoguļotu Debesu Jeruzalemi, par kuru vēstī eņģelis. Ir zināms, ka sākotnēji bazilika bija 22,50 metrus augsta, bet tās diametrs sastādīja 65,80 metrus. Viss dievnams sastāvēja no trim riņķveida navām, no kurām šodien ir skatāmas tikai divas. Ārējā nava ir bijusi sadalīta vairākos sektoros, to skaitā četros ātrijos un astoņos iegarenos pagalmos zem atvērtas debess. Katru ātriju sedzis jumts, kas virspusē veidoja grieķu formas krustu. Pavisam dievnamā varējis ieiet pa astoņām durvīm no dažādām pusēm.

Lai arī šodien Santo Stefano Rotondo ar savu arhitektūras varenumu iespaido joprojām, šeit ir saglabājušās tikai divas no trim iepriekšējām navām. 

Tāpat kā ne pārāk tālu esošā Svētā Klementa bazilika, arī Santo Stefano Rotondo tika uzbūvēta uz kādreizējā Mitras tempļa paliekām. Šeit savulaik bija arī Romas impērijas izvēlēto kareivju kazarma “Castra Nova Equitum Singularium”. Šo kareivju uzdevums bija rūpēties par imperatora aizsardzību. Vēl V gadsimtā bijušo kazarmu teritorija atradās imperatora pārziņā. Tas nozīmē, ka bez imperatora ziņas baznīcas celtniecība šeit nevarētu notikt. Tāpēc tiek pieļauts, ka valdošais imperators ir ne tikai dāvājis šo zemi Baznīcai, iespējams, tādējādi sekojot Konstantīna piemēram, bet arīdzan ekonomiski atbalstījis celtniecības darbus. Šobrīd vēsturnieki vēl strīdas par to, vai šis imperators bija Valentinians III (425-455), vai arī viņa sekotājs tronī Majorāns (457-461). 

Bet tagad ielūkosimies dažos nozīmīgos notikumos, kas jau vēlākos gadsimtos saistās ar Santo Stefano Rotondo baziliku.

VI gadsimtā, pāvestu Jāņa I un Feličes IV laikā baznīca tika izrotāta ar mozaīkām un marmoru. Šai laikā šeit sprediķoja pāvests Gregors Lielais. Tiek uzskatīts, ka viņš sēdēja romiešu laika sēdeklī-katedrā, kurai XIII gadsimtā tika noņemta atzveltne un roku balsti. Šodien šo sēdekli var aplūkot kreisajā pusē, tūlīt pie ieejas bazilikā. 

VII gadsimtā pāvests Teodors I (642-649) no Via Nomentana katakombām uz šejieni lika pārvietot svēto Primo un Feliciano relikvijas un novietoja tās kapelā, kas tika izveidota vienā no grieķu krusta formu veidojošajiem četriem izvirzījumiem. Šodien šis izvirzījums ir vienīgais, kas palicis pāri no pirmatnējā dievnama. Nojaucot ārējo sienu, tika iekārtota absīda un tajā izveidota mozaīka, kurā svētie Primo un Feliciano baltos ceļinieku apmetņos skatāmi dārgakmeņiem rotāta krusta abās pusēs. Virs krusta apaļā medaljonā attēlota Kristus galva, bet virs tās Dieva Tēva roka, kas pasniedz kroni Dēlam. Neierasti var likties tas, ka Kristus šoreiz nav attēlots piekalts krustā, bet gan atsevišķi no tā, it kā noraugoties uz krustu no augšas. 

XII gadsimtā dievnams tika restaurēts, to samazinot tādā izskatā, kādā tas redzams šodien. Pēc pāvesta Inocenta II rīkojuma tika nojaukts ārējais "gredzens". Trīs grieķu krusta formas izvirzījumi kopš tā laika tika atstāti novārtā. Saglabāts tika tikai viens, kurā vēl šodien atrodas svēto Primo un Feliciano kapela. Ārējā kolonāde tika aizbūvēta ar ķieģeļu mūri un šeit izveidots ieejas portiks, ko balsta piecas arkveida kolonnas. Lai nostiprinātu struktūru, tika aizmūrēti arī daži logi. Diemžēl, līdz ar šiem un vēl jo vairāk ar nākamajiem restaurācijas darbiem tika zaudēts daudz kas no iepriekšējā arhitektoniskā krāšņuma un varenības. 

XV gadsimta sākumā iestājās panīkums, kas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka nebija uz vietas rezidējošu priesteru. Jau 1420. gadā baznīca tika aprakstīta kā "daļēji sagruvusi" - pat tiktāl, ka laikabiedri uzskatīja, ka tās ir paliekas no romiešu dievībai Faunam veltītā tempļa. Līdz pat XIX gadsimta sākumam iedzīvotāji to mēdza saukt par "Bakka templi". Pāvests Nikolo V (1447-1455), kurš vēsturē iegājis kā liels mākslas vērtību cienītājs un atjaunotājs, postā aizlaisto dievnamu uzticēja florenciešu skulptora Bernardo Rosselino gādībai. Rosselino atjaunoja grīdas segumu un centrā uzstādīja marmora altāri. Viņš aizmūrēja arī otrā "gredzena" kolonnas, tādējādi izveidojot šodien skatāmo dievnama ārsienu. Nojaukti tika arī trīs jau iepriekš novārtā pamestie izvirzījumi, kas sākotnēji veidoja grieķu formas krustu. No 1454. līdz 1580. gadam, pāvesta Nikolo V nozīmēti, Santo Stefano Rotondo bazilikā saimniekoja ungāru paulīņu tēvi. Pēc nāves viņi tika apbedīti klosterī, kas atradās blakus bazilikai. Sākot ar 1580. gadu bazilika tika uzticēta Pontifikālajai ungāru kolēģijai "Hungaricum", vēlāk jezuītu vadītajai ģermāņu-ungāru kolēģijai "Germanicum-Hungaricum".

XVI gadsimts ir ievērojams ar iekšējo dekorāciju tapšanu. Aktīvu darbību šeit izvērta mākslinieki Pomarančo, Antonio Tempesta un Brils. Sākot ar 1585. gadu uz apļveida sienas tapa 34 lielas freskas, kurās attēlotas kristiešu vajāšanas un moceklības skati. Tos uzgleznot lika jezuīti no jau minētās kolēģijas, iespējams, lai atgādinātu, kas var sagaidīt misionārus, kuri uz dažādām pasaules malām dodas sludināt Evaņģēliju, un tādējādi pārbaudītu viņu dedzības patiesumu. Šķiet, katra no freskām spēj uzdzīt tirpas pat adrenalīna cienītājiem.  Fresku autori minimālās detaļās, reālistiskā veidā ir attēlojuši dažādus kristiešu moceklības skatus - lauvu saplosītus, noslīcinātus ar akmeni kaklā, dedzinātus, nomētātus ar akmeņiem, šaustītus ar rīkstēm utt.

Ienākot dievnamā, uz sienas kreisajā pusē skatāma freska, kurā attēlota Septiņu Sāpju Dievmāte. Mākslinieka Antonio Tempestas darbā, kas tapis XVI gadsimta trešajā ceturtdaļā, Jaunava Marija attēlota septiņu zobenu ielenkumā. Zobenu galā ir attēloti septiņi medaljoni, katrā no tām ietvertas Kristus Mātes ciešanas – sākot no Upurēšanas svētnīcā un bēgšanas uz Ēģipti, līdz Jēzus krustā sišanai un guldīšanai kapā.

Antonio Tempesta ap altāri šai laikā izveidoja oktagonālu ieloku, kas tika izdekorēts ar pāvestu ģerboņiem un 24 Pomarančo freskām dzeltenīgā tonī, kurās attēloti svētā Stefana - Ungārijas karaļa dzīvesstāsti. Cikls sākas ar Nevainīgo Bērniņu slaktiņu, seko Jēzus krustā sišana, Svētā Stefana moceklība, apustuļu un svēto nomocīšanas skati.

XVIII gadsimtā, lai kompensētu faktu, ka tika slēgta ungāru nacionālā svētnīca Romā  - Svētā Stefana baznīca Vatikāna teritorijā, Santo Stefano Rotondo bazilikā tika izveidota jauna kapela studentiem, kas kristietības glavaspilsētā ieradās no Ungārijas karalistes. 1736. gadā tika izveidots jauns, vēl šodien skatāmais altāris, kura autors ir Filipo Barigoni. Nākamajos - XIX un XX gadsimtos dievnams atkal nonāca pamestībā. Šai laikā tika zaudēts arī ārsienu segums.  

XX gadsimts. Arheoloģiskie izrakumi 

Kopš 1958. gada zem Santo Stefano Rotondo bazilikas un tās apkārtnē sākās arheoloģiskie izrakumi. 1973. gadā tika atklāta dievam Mitram veltītā svētnīca. Šī persiešu dieva kultu, kā jau minēts stāstot par Svētā Klementa baziliku un tās pazemē esošajiem arheoloģijas slāņiem, piekopa galvenokārt kareivji. Mitras svētnīca atradās kazarmu iekšpusē. Kazarmas, savukārt, tika atraktas 1905. gadā uz dienvidiem no bazilikas ceļot Addolorata reliģiskās kongregācijas māju (Pio Istituto dell'Addolorata). Kazarmas kopā ar Mitras svētnīcu tika uzceltas ap 160. gadu. III gadsimta beigās svētnīca tika pārveidota, sasniedzot 9,50x10 kvadrātmetrus lielu platību. Tā ir viena no vislielākajām Romā atraktajām daudzajām Mitras svētnīcām. Kulta vieta ir bijusi dekorēta ar freskām. Labi saglabājusies ir Mēness personifikācija. Arheoloģi šeit ir atrakuši arī vairākus priekšmetus, kas ir saistīti gan ar Mitras, gan arī ar citiem pagātnes kultiem. To skaitā ir ēģiptiešu dievietes Izīdas marmorā veidota galva. Vēl nesen dievnamā bijusi rodama marmora plāksne ar uzrakstu "Mater Dei Genitrix" - tituls, kas piedēvēts Izīdai, pirms tajā sākta godināt Jaunava Marija. Senatnes pētnieki ir secinājuši, ka Mitras svētnīcu ir turpinājuši apmeklēt ticīgie arī pēc tam, kad kazarmas šeit tika pamestas pēc barbaru iebrukumiem IV gadsimta vidū. 

Mūsdienas

Mūsdienu apmeklētājs var ievērot kontrastu starp monumentālo dievnama arhitektūru un trūcīgo, vietām nesaskaņoto arhitektonisko dekorējumu. Tā, piemēram, daudzas no kolonnām atšķiras izmēru un kvalitātes ziņā, kas liecina, ka tās ir savāktas no dažādiem bijušajiem pagānu tempļiem. 

Atsedzot Renesanses laika grīdas segumu bazilikas ziemeļaustrumu un dienvidrietumu pusē, ir atrastas pirmā, V gadsimtā celtā dievnama grīdas paliekas. Tās ir veidotas no 90 cm platām marmora plāksnēm, ko apjož šaurākas plāksnes. Atradums ir ļāvis rekonstruēt sākotnējo izskatu. Iespējams, ka šādā veidā, izmantojot lielas marmora plāksnes, ir bijusi klāta visa pirmās bazilikas grīda. Diemžēl, modernā laika restaurācija, pielietojot cementu un izceļot vienīgi dažus saglabājušos marmora blokus, ir pilnīgi izdzēsusi bijušo laiku greznību. Daudziem tas rada izbrīnu, kāpēc restauratori nav sekojuši paraugam, kas atklājies atsedzot seno grīdas segumu. 

Lielā apļa noslēgumā, pirms doties prom no Santo Stefano Rotondo, nav iespējams neievērot kādu interesantu detaļu. Tas ir liels, minimālās detaļās izstrādāts XVII gadsimta koka tabernakuls. Uz paskaidrojuma pie šī īpatnējā, neierasta lieluma tabernakula, kas ārēji atgādina Mikelandželo stila baznīcu ar kupolu, lasām, ka to ir darinājis Romā dzīvojošais svēvu maiznieks Johans Gentners un 1613.gadā 19. janvārī uzdāvinājis “Germanicum Hungaricum” kolēģijas rektoram Bernardino Kastorio, kurš to licis novietot Santo Stefano Rotondo bazilikā. Modelis ir pilnībā izgatavots no koka. Tam ir liela vēsturiska nozīme, jo tas ir vienīgais saglabājies modelis, kuru veidojot, iedvesma gūta no Mikelandželo stila modeļiem, kas tika izgatavoti priekš Svētā Pētera bazilikas.

14 maijs 2021, 16:12