Jeruzalemes Svētā Krusta bazilika. Daļa no Svētās Zemes Romā

Marija Milvija Morčano, Inese Šteinerte - Vatikāns

Vispirms iepazīsimies ar pašu dievnamu. Jeruzalemes Svētā Krusta bazilika ietilpst septiņu svētvietu sarakstā, ko ticīgajiem, esot Romā, savulaik ir ieteicis apceļot svētais Filips Neri. Tāpat kā Quattro Coronati un Svētā Klementa bazilikas, pie kurām pakavējāmies šais dienās, Santa Croce in Gerusalemme ir celta IV gadsimtā. Bazilikas fasādi pāvesta Benedikta IV laikā jau XVIII gadsimta pusē ir veidojuši arhitekti Gregorini un Passalakva. Fasāde izskatās pēc dārglietu lādes, it kā norādot uz to, ka šeit glabājas ļoti vērtīgs dārgums. Galotni rotā dažu apustuļu statujas. Starp viņiem ir arī imperators Konstantīns un viņa māte Helēna. Pašā centrā – divi eņģeļi krusta adorācijas brīdī.

Stāsts par krusta relikviju atrašanu Svētajā Zemē ir aprakstīts vienā no viduslaikos sastādītās Jakopo da Varazze "Legenda Aurea" - "Zelta leģendas" nodaļām. Šis darbs kalpojis par pamatu daudzu mākslas darbu tapšanai. Par to liecina, piemēram, XIV gadsimta beigās tapušās Aņjolo Gaddi freskas Florences Svētā Krusta bazilikā, Pjero da Frančeska gleznotās XV gadsimta freskas Svētā Franciska bazilikā Arecco. Arī Jeruzalemes Svētā Krusta bazilikā Romā, dievnama absīdā ir attēlotas epizodes, kas saistās ar Kristus krustu. Fresku autori ir Antoniacco Romano un Marko Palmedzano, kuri šeit darbojušies laikā no 1492. līdz 1495. gadam. 

Svētās Helēnas ceļojums

312. gadā, cīnoties pret Maksenciju kaujā pie Milvio tilta (Ponte Milvio) jaunais imperators Konstantīns debesīs ieraudzīja krustu un uzrakstu grieķu valodā "zem šīs zīmes tu uzvarēsi". Uzvara patiešām tika gūta un Konstantīns aicināja savu māti Helēnu veikt svētceļojumu uz Svēto Zemi, lai uzmeklētu vietas, kas saistās ar Jēzus Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Helēna apmeklēja Palestīnu laikā no 326. līdz 328. gadam. Pēc ilgiem meklējumiem, kāds viņai norādīja uz Kristus kapavietu. Izdevās atrast arī trīs krustus. Taču, kurš no tiem bija Kristus krusts? Leģenda vēstī, ka Helēna ar visiem trim koka gabaliem pēc kārtas pieskārusies kādam mirušajam un ar vienu no tiem izdevies to atdzīvināt. Tādējādi, ticis identificēts gan Kristus krusts, gan arī divi pārējie, uz kuriem miruši laupītāji. Jēzus krusts ticis sadalīts trijās daļās – vislielākā palikusi Jeruzalemē, viena daļa uzdāvināta Konstantīnam, kurš to aizvedis uz jauno impērijas galvaspilsētu Konstantinopoli, šodien Stambulu. Savukārt, trešā daļa tika vesta uz Romu. 

Jeruzaleme Romā

Helēna kuģī atgriezās Romā, līdzi atvedot ne tikai relikvijas, bet arī zemi, kas tika izrakta svētvietās. Uz šīs zemes viņa lika uzcelt kapelu savas villas teritorijā. Nevienā no turpmākajiem celtniecības darbiem šis zemes slānis netika skarts. Tieši tāpēc šī vieta un visa tās apkārtne joprojām saucas "Santa Croce in Gerusalemme" - "Svētais Krusts Jeruzalemē". Dažreiz to sauc arī par "Santa Croce di Gerusalemme" – "Svētais Jeruzalemes Krusts". Svētais Jānis Pāvils II 1979. gadā, ceturtajā Lielā Gavēņa svētdienā apmeklējot Jeruzalemes Svētā Krusta baziliku, to nosauca par "Kristus Krusta sanktuāriju". 

Titulus Crucis, I.N.R.I.

Relikviju vidū ir riekstkoka tāfelīte, kas glabājās vara lādē ar trim kardināla Gerarda Kaččanemiči, vēlāk pāvesta Lūcija II (1144-1145) zīmogiem. 1492. gadā tā tika uzieta iemūrēta bazilikas triumfa arkā. Uz tāfelītes ebreju, grieķu un latīņu valodās uzrakstīts krusta tituls. Latīniski lasām: Titulus Crucis: Iesus Nazarenus Rex Iudaeorum, "Jēzus Kristus jūdu karalis". Tas ir uzraksts, kas bija rakstīts uz krusta, pie kura tika piekalts Kristus. Par to atgādina arī visi Evaņģēliji (Mk 15,26; Lk 23,38; Mt 27,37; Jņ 19,19-20). Šo titulu pazīstam arī ar saīsinājumu I.N.R.I. .

Evaņģēlists Jānis īpašā veidā uzkavējas pie tā, ka Pilāts, saskaņā ar romiešu likumiem, lika uzrakstīt Kristus notiesāšanas uz nāvi iemeslu. Viņš tika apsūdzēts par to, ka nosauca sevi par jūdu karali. Uzraksts, kā jau minēts, ir trijās valodās, tādējādi Jēzum Kristum rezervējot "īpašu, neierastu attieksmi", vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir nākusi no romiešu augstmaņa un Romas pilsoņa puses. Trīs valodas tika izmantotas cēlos, svinīgos uzrakstos, taču šoreiz tās tika pielietotas, lai kopā ar ērkšķu kroni un niedru spieķi pazemotu Kungu. 

Uzraksta I.N.R.I. pētījumi

Par minētās tāfelītes autentiskumu ir notikušas daudzas debates. No vienas puses, 2002. gadā veikto radiooglekļa analīžu rezultātā tāfelīte izrādījās atbilstoša laika posmam starp X un XII gadsimtu, no otras puses – uzskati saplūst tajā, ka uz tāfelītes ir rodami paleogrāfiskie burti, kas tika izmantoti Jēzus nāves laikā – I gadu simtenī. Saskaņā ar to, tā varētu būt autentiska, vai vismaz autentiskās tāfelītes kopija. Tāfelīte glabā arī daudzas bioloģiska rakstura liecības, kas vēstī par to, ka tai ir pieskārušies un to skūpstījuši daudzi svētceļnieki, pat tiktāl, ka uzraksts daļēji ir nodzēsts.

Vissenākās rakstītās liecības

Ir jāatgriežas IV gadsimta pēdējos gadu desmitos, lai atrastu pirmo liecību par titulu I.N.R.I. Egērijas ceļojuma apraksts ir pirmais, kurā apgalvots, ka pie krusta, kas novietots ticīgo adorācijai, Egērija 383. gadā sava ceļojuma laikā pa Svēto Zemi vēl redzējusi šo Kristus titulu (Itinerarium Egeriae 37,1). 570. gadā Antonino da Pjačenca vēstī arī, ka sava ceļojuma laikā uz tāfelītes redzējis pat tekstu, kas līdzinās tam, kas rodams Svētā Mateja Evaņģēlijā (Itinerarium, Corpus Christianorum, S.Latina, 175, 130). Abas liecības varētu nozīmēt, ka tāfelīte uz Romu atvesta vēlāk par imperatora mātes Helēnas ceļojumu. 

Daži pētnieki uzskata arī, ka Romā nonākusī tāfelīte nav pilnīga, ka uzraksts ir bijis garāks un tāfelītes daļa ir palikusi Jeruzalemē kopā ar daļu no krusta, un beigās pazudusi. Tomēr, citi pētnieki šo hipotēzi noliedz, uzsverot, ka Romā skatāmā tāfelīte ar Kristus titulu ir pilnīga un pabeigta. 

Polemika

Debates un skepse par relikviju autentiskumu aizved jau senos laikos. Tā piemēram, ironiski par to izsakās Bokačo vienā no "Dekamerona" stāstiem. Franču teologs Žans Kalvins, kurš kopā ar Mārtiņu Luteru bija viens no lielākajiem Eiropas kristietības reformatoriem, krusta relikvijas izmantoja par vienu no saviem pilastriem polemikā pret katolisko ticību. Apgalvojot, ka relikviju kults ir īsta māņticība, Kalvins atzīmēja: "Ja kopā saliktu visus krusta gabalus, kas atrodami pasaulē, tad sanāktu vesela kuģa krava, savukāt, Evaņģēlijs vēstī, ka to panest varēja tikai viens cilvēks. Kāda pārgalvība piepildīt pasauli ar fragmentiem, kurus pārvietojot būtu vajadzīgi vairāk nekā trīssimts vīru!"

Rohs de Flerī (Rohalt de Fleury) savās "Atmiņās par ciešanu rīkiem" norādīja, ka pēc rūpīgas visu pasaulē izkaisīto krusta fragmentu savākšanas, tā tilpums sastādītu 0,17 kubikmetrus, bet svars nepilnus 4 kilogramus tai gadījumā, ja tas būtu veidots no vissmagākā koka, proti, no olīvkoka. Ir jāpiebilst, ka Kristus krusts bija augsts un labi saskatāms no tālienes, tātad tam bija jābūt vēl smagākam. Tas izriet arī no dažiem Evaņģēlija aprakstiem. Tā, piemēram, tad, kad Kristus sauca, ka Viņam slāpst, kareivis samērcēja viņa lūpas ar ūdens un etiķa maisījumā piesūcinātu sūkli, un ar nūjas palīdzību to pastiepa augšā pie Kristus mutes (sal Mk 15,36; Jņ 19,28-29). 

Relikviju nozīme

Lai noslēgtu tik plašu argumentu virkni, kas šeit nebūt nav izsmelta, ir jāatgādina, ka, tad, kad attīstījās relikviju kults, ticīgajiem nerūpēja, vai tās bija autentiskas, vai nē. Pietika pat ar kādu priekšmetu, kurš atradās īstā krusta tuvumā, lai tas izstarotu visu sakrālās nozīmes pilnību. Relikviju kults nekad nav bijis saistīts ar materiāla vēsturisko īstumu, bet tās par sakrālām tika uztvertas tāpēc, ka liecināja par patiešām iemiesoto Kristus Personu. Tieši tādēļ krusts tika sadalīts vairākos fragmentos un kopā ar naglām un kroņa ērkšķiem šodien atrodas daudzās pasaules malās. Tas pats attiecas uz svēto relikvijām. 

Bazilikas aizsākumi

Jeruzalemes Svētā Krusta bazilika paceļas vietā, kur antīkajā laikmetā atradās imperatoru rezidence. Kompleksam klāt bija arī arēna, termas un amfiteātris, ko sauca par "castrense". Amfiteātra apaļais mūris ir redzams, ierodoties no Svētā Jāņa Laterāna bazilikas puses. Līdz ar Aureliane mūru (Mura Aureliane) celtniecību 272. gadā, daļa no konstrukcijām tika iekļautas mūru nostiprinājumos. 

No Severu dzimtas šī vieta ar nosaukumu "Palatium Sessorium", vai vienkārši, "Sessorianum", 324. gadā pārgāja imperatora Konstantīna un viņa mātes Helēnas īpašumā. Šai gadā impērijas galvaspilsēta tika pārcelta uz Konstantinopoli. "Liber pontificalis" krājumā, kurā, sākot no svētā Pētera, ir savāktas pāvestu biogrāfijas, tiek vēstīts par bazilikas celtniecību pēc Konstantīna pavēles 360. gadā. Liela taisnstūrveida aula tika pārvērsta dievnamā, kurā bija nolemts glabāt no Svētās Zemes atvestās relikvijas. Kopš tā laika uz šejieni sāka plūst daudzi svētceļnieki. Gavēņa Lielajā Piektdienā pāvesti no savas toreizējās rezidences Laterānā pagodināt krusta relikvijas nāca basām kājām. 523. gadā pāvests Gregors Lielais dievnamu iecēla kardinālu titulārbaznīcas godā. 

Relikviju kapela

Līdz 1930. gadam relikvijas tika uzglabātas Svētās Helēnas pazemes kapelā, kas pieredzēja daudzas restaurācijas un pārveidojumus, citam ar citu sacenšoties tādiem pazīstamiem māksliniekiem kā Baldassare Peruci, Džuliano da Sangallo, Pomarančo un Rubensam. No senās Ostijas atvestā romiešu dievietes Junonas statuja tika pārveidota par svētās Helēnas statuju. Kapela tika uzskatīta par sakrālu, gluži tāpat kā Svētā Jāņa Laterāna bazilikas Sanctorum. Tieši zem šīs kapelas bija izkaisīta no Kalvārijas kalna atvestā zeme.

Sarežģītā piekļuve kapelai, kā arī telpas mitrums lika meklēt citu relikviju uzglabāšanas vietu. Kapela, kurā tās glabājas šodien, tika izveidota no bijušās sakristijas daļas bazilikas kreisās navas galā. Telpa tapusi pēc Florestano di Fausto projekta. Tās iekārtošana tika uzsākta 1930. gadā un pabeigta 1952. gadā. Uz vietu, kur atrodas krusta relikvijas, ved garš koridors ar vairāku kāpņu sēriju. Koridora abās malās atrodas Krustaceļa stacijas. Tās aizved dziļāk, atsevišķā telpā, kuras galā caur stiklu ir skatāmi trīs krusta fragmenti, jau pieminētais titulus I.N.R.I., nagla un daļa no ērkšķu kroņa. Šeit atrodas arī dažas mazākas nozīmes relikvijas, kas tika pievienotas vēlākā laika gaitā. Nelielā blakustelpā šodien ir aplūkojama Turīnas līķauta kopija. 

Bazilika

Ienākuši ovālas formas ātrijā, vēlāk baznīcā, tūlīt varam pamanīt atšķirīgu stilu kārtas. Uz viduslaiku stila pamata ir veikti vairāki restaurācijas un pilnveidošanas darbi, ikreiz atstājot sava laika nospiedumu. Paleokristiešu laikmetam seko viduslaikiem raksturīgā triju navu adaptācija, vēlāk tapušas baroka stila dekorācijas. Baltā ātrija krāsa vēl vairāk izceļ intensīvi zilās un zelta krāsas freskas absīdā, pretim kurai slejas Karlo Maderno veidotais bronzas tabernakuls. Zem tā atrodas bazalta sarkofāgs, kurā glabājas svētā Cēzareja no Terračinas un svētā Anastāzija relikvijas. 

Svētais Cēzarejs no Terračinas

Saskaņā ar tradīciju, svētais Cēzarejs ir nācis no Ziemeļāfrikas, dzīvojis laikā starp I un II gadsimtu, piederējis Jūlija dzimtai (gens Iulia), kas ir pēctece vienai no vissenākajām un ievērojamākajām Romas dzimtām. Saskaņā ar leģendu, tā ir aizsākusies ar Enejas dēlu Askāniju, tai piederējis arī Romolo un vēlāk Jūlijs Cēzars. Svētā Cēzareja kults savulaik bija ļoti izplatīts un tam ir svarīga nozīme pārejai no pagānisma kristietībā. Svētais Cēzarejs bija imperatoru debesīgais aizbildnis. Viņš pārmantoja un kristietībai piemēroja tikai imperatoriem atvēlēto Divi Cesari kultu. 

Bazilikas krucifikss

Kreisajā dievnama navā ir skatāms liels krucifikss ar Kristus figūru. Tas ir nezināma XVI gadsimta meistara darbs. Lai arī tas tapis vēlākā laikā, nav grūti pamanīt līdzību ar slaveno brīnumaino XIV gadsimta 70. gadu krucifiksu, kas atrodas San Marčello baznīcā uz Korso ielas – Via del Corso. 

Līķauts

Sekojot nospiedumiem, kas atstāti uz Turīnā skatāmā Kristus līķauta, monsinjors Džulio Ričči ir izveidojis mūsdienīgu krucifiksu, kas glabājas telpā blakus Relikviju kapelai. Šai krucifiksā naglas atrodas nevis roku delnās, bet gan pulsa vietā. Tikai šādā veidā smaguma spēks neatrautu miesu no krusta. Šai pašā telpā visā garumā ir skatāma arī Kristus līķauta kopija ar izsmeļošiem paskaidrojumiem par to, ko nozīmē katrs uz līķauta palikušais nospiedums. Jāpiebilst, ka par notiesāto krustā sišanas ar naglām praksi liecina Plauta un Senekas veiktie apraksti latīņu valodā. Šīs liecības palīdz izklīdināt šaubas un apliecina, ka Evaņģēlijos aprakstītās epizodes par Jēzus Kristus piekalšanu krustā ar naglām atbilst patiesībai. Tai pašā laikā tiek noliegta hipotēze, ka Jēzus krustā varētu būt piesiets ar virvēm. 

1744. gadā ir tapuši bazilikas griestu gleznojumi, kuru autors ir viens no ievērojamākajiem rokoko meistariem Korado Džakvinto. Šai darbā ir attēlota svētās Helēnas apoteoze, jeb uzņemšana debesīs pēc nāves. Aiz lielā altāra atrodas kardināla Enrikes de Kiņjones kaps, ko laikā no 1536. līdz 1540. gadam ir izveidojis Jakopo Sansovino. 

Nennolina, kādas dzīves spožā lampa

Grūti iedomāties, cik lielas sāpes bija jāizcieš mazajai meitenei ar tumšajām un tik vitālajām acīm, kas raugās pretim no attēla virs kapa bazilikas kreisajā pusē. Atsevišķā kapelā pirms Krustaceļu stacijas atdusas Antonjeta de Meo, tautā mīļi saukta pa Nennolinu. Viņa dzīvoja netālu no bazilikas. Meitene piedzima 1930., nomira 1937. gadā. 2007. gadā viņa ir pasludināta par Dieva kalponi. 

Ārēji Antonjeta ne ar ko neatšķīrās no citiem bērniem, viņa bija rotaļīga un jautra. Taču, meitene izrādīja savam vecumam neraksturīgu gudrību un spēju pazīt Dievu. Vēl pirms iemācījās rakstīt, Antonjeta mammai diktēja vēstules, kas bija piepildītas ar ārkārtēju garīgo dziļumu un mīlestību uz Jēzu. Vēlāk, jau ejot skolā, vēstules viņa rakstīja pati. Pamatojoties uz neparasto ticības briedumu, bērns tika pielaists pie Svētās Komūnijas vēl nesasniedzis atbilstošu vecumu. Četru gadu vecumā Antonjeta de Meo jau sastāvēja "Katoļu akcijas" rindās. Taču, viņai nodzīvot bija lemts tikai 7 gadus. Meitenei tika atklāts kaulu vēzis. Sekoja kājas amputācija. Atlikušo pusotru gadu viņa pavadīja, nezaudējot savu bērna dzīvesprieku un jautrību.

Jeruzalemes Svētā Krusta bazilikas kapelā Nennolina atdusas kopā ar savām rotaļlietām un burtnīcām. Blakus atrodas arī kurpītes, kleita un cepure. Vitrīnās ir novietotas dažas no vēstulēm, kurās atspoguļojas bērna rokraksts, kurš vēl tikko mācās rakstīt. Bazilikas apmeklētāju, kurš apstājas, lai sasveicinātos ar Nennolinu, noskaitot nelielu lūgšanu, piepilda maigums un atgādinājums, ka mazie ir tie, kurus Kungs mīlēja visvairāk.