Meklēt

Vatican News
Nemitīgās Palīdzības Dievmāte. Mozaīka Svētā Alfonsa Liguri baznīcas fasādē Romā. Nemitīgās Palīdzības Dievmāte. Mozaīka Svētā Alfonsa Liguri baznīcas fasādē Romā. 

Nemitīgās Palīdzības Dievmātes ikona, tās vēsture un sakrālā nozīme

Merulāna ielā Romā, dažu soļu attālumā no pazīstamās Santa Maria Maggiore bazilikas garāmgājēja acīm nepamanīts nepaliks vēl kāds dievnams. Uz to, kā uz troni ved augstas kāpnes ar vairākiem pakāpieniem. Var droši apgalvot, ka šeit patiešām atrodas tronis. Kristum Pestītājam un Viņa Vissvētajai Mātei Marijai par godu to ir uzcēluši redemptoristu kongregācijas tēvi.

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Lai arī baznīca ir nosaukta kongregācijas dibinātāja, svētā Alfonsa Liguri vārdā, vairāk tā ir pazīstama kā slavenas, Dievmātei veltītas ikonas atrašanās vieta. Par to jau augstu virs ieejas liecina saulē mirdzoša, zeltīta mozaīka. "Santa Maria de Perpetuo Succursu" – lasām zem attēla. Mozaīka it kā jau iepriekš pavēstī, ka svētnīcā glabājas sakrālās mākslas dārgums – Nemitīgās Palīdzības Dievmātes ikona. Attēls nav svešs arī Latvijā. Rīgā, svētā Franciska baznīcas kreisajā sānu navā atrodas ikonas reprodukcija, pie kuras nekad netrūkst ceļos nometušos ticīgo. Ar Dievmātes aizbildniecību viņi vēlas izlūgt žēlastības un pateikties par jau saņemtajām. Taču, atgriezīsimies pie pazīstamā svētattēla Romā. 

Baznīca, kurā glabājas oriģināls, tika celta laikā no 1855. līdz 1859. gadam pēc skotu arhitekta Džordža Viglija plānojuma. Dievnams ir viens no nedaudzajiem neogotikas stila dievnamiem mūžīgajā pilsētā. Tam cieši blakus atrodas Alfonsianum redemptoristu komplekss, tai skaitā augstskola. Baznīcai ir trīs navas, katrā no sānu navām pa trim kapelām. Sienas un grīdu klāj dažādu krāsu marmors. Iekšējo dekorāciju autors ir bavāriešu mākslinieks Makss Šmalci (1850-1930). Absīda ir klāta ar 1964. gadā veidotu mozaīku, kas aizvieto iepriekšējo, identiska izskata mozaīku, kurā attēlots Pestītājs tronī Jaunavas Marijas un svētā Jāzepa vidū. Zem mozaīkas, altāra centrā, ir novietota slavenā Nemitīgās Palīdzības Dievmātes ikona. Tā ir uzrakstīta Krētas skolas stilā. Sekojot priestera Džona Franciska Marijas Lima sastādītajam aprakstam, iepazīstināsim ar ikonas vēsturi un tajā redzamo detaļu skaidrojumu:

 

Vēsture

Tautas tradīcija vēstī, ka XV gadsimtā ikonu vienā no Krētas salas baznīcām nozaga kāds romiešu tirgotājs. Brīdī, kad viņš to vedis uz Romu, kuģis cietis avāriju, taču, visiem, kas uz tā atradās, izdevies izglābties, kas tika interpretēts kā brīnumains notikums. 

Tirgotājs ikonu glabāja savās mājās, bet nojaušot drīzo nāvi, viņš lūdza draugam, lai tas to uzdāvina baznīcai. Tomēr, draugs lūgumu neizpildīja un attēlu paturēja sev. Pēc viņa nāves Dievmāte sapnī parādījās viņa meitai un aicināja ikonu aiznest uz Svētā Mateja baznīcu, kas atradās starp Svētās Marijas Lielāko (Santa Maria Maggiore) un Svētā Jāņa Laterāna baziliku. Pēc vairākiem neatlaidīgiem meitas lūgumiem ģimenes māte 1499. gada 27. martā attēlu nodeva baznīcai, kur tas palika veselus 300 gadus un kļuva par Jaunavas Marijas godināšanas objektu.  

Svētā Mateja baznīcu 1798. gadā sagrāva Napoleona karaspēks, bet ikonu izdevās paglābt un aiznest uz Svētās Marijas Posterula (Santa Maria in Posterula) baznīcu, kur tā tika novietota kādā stūrī. XIX gadsimta vidū to nopirka redemptoristu kongregācija, kura uz agrākās Svētā Mateja baznīcas drupām uzbūvēja jauno baznīcu, kas ir veltīta Svētā Alfonsa Liguri godam, bet kuras centrā patiesībā ir likta tieši Nemitīgās Palīdzības Dievmātes ikona. 

Redemptoristiem par ikonas atrašanās vietu pastāstīja kāds seminārists, kurš būdams vēl ministrants, no priestera Mikeles Marki uzzināja, ka ikona bija ļoti iemīļota pagātnē. Redemptoristi lūdza pāvestu Piju IX ikonu nodot viņiem, lai atgriestu to agrākajā vietā. 1866. gadā pāvests redemptoristu lūgumu izpildīja. 

Kopš tā laika pēc redemptoristu misionāru kongregācijas iniciatīvas, dažādās pasaules malās tika izplatīts tūkstošiem Nemitīgās Palīdzības Dievmātes svētgleznas kopiju un iespiests neskaitāms skaits svētbilžu. 

Ikona ir uzrakstīta uz 54x41,5 cm lielas koka plāksnes. Konkrētais svētattēls pieder tā sauktās "Ciešanu Dievmātes" stilam. Līdz ar diviem galvenajiem personāžiem – Mariju un Bērnu Jēzu, uz ikonas ir attēloti divi erceņģeļi – labajā pusē Gabriels un kreisajā Miķelis. Rokās tiem abiem ir Jēzus ciešanu rīki. Bērns Jēzus raugās uz krustu un ar rociņām ir satvēris Mātes rokas, izrādīdams it kā bailes, kas tiek izceltas arī ar no kājas noslīdējušo sandali. Marijas roka norāda uz Dēlu kā uz galveno ikonas tēlu. Šis vienkāršais žests mariāniskajās ikonās ir vērojams itin bieži. Jaunava Marija tajās tiek saukta par "Odigitria", no grieķu valodas "Tā, kura rāda ceļu" pretim Pestītājam.

 

Garīgums

Dievmāte ikonā ir uzzīmēta frontālā veidā līdz krūtīm. Ar kreiso roku viņa tur Bērnu Jēzu, bet ar labo norāda uz Viņu un reizē Viņam piepalīdz. Apzinoties savu sāpju, ciešanu un nāves likteni, Jēzus, skatot ciešanu rīkus, kurus tam rāda erceņģeļi Miķelis un Gabriels, ar abām rokām ir pieķēries Mātes rokai. Ar šo tik cilvēcisko žestu tiek parādīta pilnīga iegremdēšanās mūsu cilvēciskajā realitātē, mūsu vājumā un bailēs. 

Bērnu apņem zeltīti sarkanīgs apmetnis, ko caurvij zelta stari. Tādējādi simboliskā veidā tiek norādīts, ka Viņš ir Mūžīgā Gudrība, kur mūžību simbolizē zelta, bet gudrību sarkanā krāsa. Bērns ir tērpts ūdens zaļas krāsas tunikā, kas norāda uz Svēto Garu, kuru Jēzus pēc savas nāves dāvās tiem, kuri tiks atpestīti caur Viņa ciešanām. Uz tām norāda spilgti sarkanā josta, ar kuru ir apjozts Bērns Jēzus. Blakus krustveida nimbam grieķu valodā ir uzrakstīti Dieva Vārda iniciāļi no teikuma, kas izteikts Horeba kalnā, proti: "Es esmu tas, kas Es esmu".

 

Ikonogrāfija

Mariāniskajās ikonās nekad nav redzami mati – sievietes skaistuma simbols. Tie tajās ir aizklāti, lai norādītu uz pilnīgu piederību Dievam. Jaunavas Marijas galvu šai ikonā klāj zilas un zaļas krāsas plīvurs, kas simbolizē dievišķoto cilvēciskumu. Apmetni rotā brūnas krāsas iestarpinājumi, kas simbolizē pazemību un apslēptību. Cieši nosegtā galva liecina par pilnīgu paļāvību uz Dieva gribu. Zelta maliņa, kas rotā apmetni, norāda uz Marijas karalisko godu, kādā Dievs Viņu iecēla, izvēloties par sava Vienpiedzimušā Dēla Māti. 

Sarkanā krāsa zem apmetņa norāda uz to, ka Marija ir Gudrības sēdeklis, taču tā atgādina arī par Viņas sirds moceklību un ciešanām. Arka, ko veido apmetņa locījumi zem Bērna Jēzus figūras, simbolizē debesis, kas tiek dāvātas zemei. Trīs zvaigznes rotā Dievmātes galvu un plecus. Zvaigzne augšējā daļā simbolizē Viņas jaunavību pirms dzemdībām, labajā pusē dzemdību laikā un kreisajā pēc dzemdībām. Ikonas sarkanīgā mala liecina par Kristus asinīm, kas izlietas par visiem cilvēkiem. Krievijā šāds ikonas tips tiek saukts par "Ciešanu Dievmāti". Iedvesma tam gūta no Simeona pravietojuma, saskaņā ar kuru zobens caurdurs Marijas sirdi. 

 

Godināšana

Saskaņā ar tradīciju, pāvests Pijs IX, uzticot ikonu redemptoristiem, izteica vēlēšanos, lai viņi ar to iepazīstinātu visu pasauli. Kopš tā laika Nemitīgās Palīdzības Dievmātes godināšana izplatījās visā universālajā Baznīcā. Īpaši to sekmēja Novenna, kas 1927. gadā tika sastādīta Sentluisā, ASV. Novennas skaitīšanas dalībnieki Dievmātei uztic ne tikai savas tradicionālās lūgšanas, bet arī vēstules ar lūgumiem un pateicībām. Nemitīgās Palīdzības Dievmātes svētkus Baznīca atzīmē ik gadus 27. jūnijā.

"Nemitīgās Palīdzības Dievmātes ikonā gluži kā spogulī varam kontemplēt Debesu Tēva žēlsirdīgo skatienu uz savu Dēlu, kurš apzinās briesmas un ļaunumu, kas to sagaida, un reizē arī nespēju to uzvarēt vienam pašam," saka ikonas skaidrojuma autors  tēvs Džons Francisks Marija Lims.

23 aprīlis 2021, 12:46