Meklēt

Vatican News
2021.03.13 8 ANNI PONT

Pāvesta lūgšana vienoja visu pasauli

Bija 2020. gada 27. marts. Lielā gavēņa piektdiena. Lietum līstot, tukšajā Svētā Pētera laukumā pāvests Francisks vada "Statio Orbis".

Silvija Krivteža - Vatikāns

Lūgšanas vārdus bieži noslāpē garām braucošo neatliekamās medicīnas palīdzības automašīnu signāli. Pāvests vienatnē kāpj pa kāpnēm bazilikas priekšā, kur atrodas altāris un ir novietota Dievmātes Salus populi Romani ikona un brīnumainais krucifikss. Lūgšanu pāvests iesāk ar vārdiem: "Visvarenais un žēlsirdīgais Dievs, uzlūko mūsu sāpīgo stāvokli: mierini savus bērnus un atver mūsu sirdis cerībai, lai mēs sajustu savā vidū Tavu tēvišķo klātbūtni."

Miljoniem ticīgo visā pasaulē ar aizturētu elpu skatījās uz Romas bīskapu, un lūdzās kopā ar viņu, klusumā, dziļā klusumā. Viņi skatījās uz pāvestu kā uz starpnieku starp Dievu un mums, Viņa tautu. Tumsas un lietus aizsegā Svētais tēvs lūdzās par tiem, kuri pandēmijas laikā cieš vientulību un mirst vieni; par ārstiem un medicīnas darbiniekiem; par migrantiem un begļiem, kuri izmisīgi cenšas sasniegt krastu. Viņš teica:

“Bieza tumsa ir pārklājusi mūsu laukumus, ielas un pilsētas; tā ir pārklājusi mūsu dzīves, piepildot visu ar klusumu un mokošu tukšumu, kas aptur visu, kam iet garām; mēs to jūtam gaisā, mēs to ievērojam cilvēku žestos, viņu skatieni viņus nodod. Mēs šobrīd jūtamies nobijušies un pazuduši. Līdzīgi kā mācekļus Evaņģēlijā, arī mūs ir negaidīti pārsteigusi spēcīga vētra. Mēs esam sapratuši, ka visi esam vienā laivā, visi esam tik trausli un apjukuši, bet tajā pašā laikā svarīgi un vajadzīgi, katrs no mums ir aicināts airēt kopā ar pārējiem, katrs esam aicināti sniegt mierinājumu citiem. Šajā laivā … esam mēs visi. Gluži kā mācekļi, kuri pārbijušies vienbalsīgi sauc "mēs grimstam", arī mēs esam sapratuši, ka nevaram turpināt domāt katrs par sevi, tikai kopā mēs varam tikt galā.”

Vārdu "laiva" pāvests izrunā gandrīz čukstus. Viņš saka, ka šajā parbaudījumu brīdī mēs esam aicināti lūgties, stiprināt solidaritāti un cerību, kas spēj dot spēku, sniegt atbalstu un piešķirt jēgu tām stundām, kurās šķietami viss grimst. "Mums ir enkurs: caur Viņa krustu mēs esam izglābti. Mums ir stūre: caur Viņa krustu mēs esam izglābti. Mums ir cerība: caur Viņa krustu mēs esam dziedināti un apņemti, lai nekas un neviens nevar mūs šķirt no Viņa pestījošās mīlestības. Mūsu izolācijas laikā mēs ciešam no maiguma trūkuma un iespējas satikties, mēs izjūtam tik daudzu lietu zaudējumu, vēlreiz ieklausīsimies vēstījumā, kas mūs glābj: Viņš ir augšāmcēlies un dzīvo starp mums. Kungs no sava krusta aicina mūs atklāt dzīvi, kas mūs gaida, raudzīties pretī tiem, kuri raugās uz mums, stiprināt, atpazīt un veicināt žēlastību, kas ir mūsos. Nenodzēsīsim trauslo liesmu (sal. Is 42, 3), kas nekad neapsīkst, un atļausim atjaunot cerību" – aicina pāvests.

Apskaut Jēzus krustu nozīmē atrast drosmi pieņemt visas mūsdienu grūtības, uz brīdi atstājot mūsu varaskāri un dzīšanos pēc mantas, lai ierādītu vietu radošumam, ko vienīgi Gars var iedvesmot. Tas nozīmē atrast drosmi radīt vidi, kur ikviens var piedzīvot, ka ir aicināts, un pieļaut jaunas viesmīlības, brālības un solidaritātes formas, – skaidro Francisks. – Caur Jēzus krustu mēs esam glābti, lai atvērtos cerībai un ļautu tai stiprināt un uzturēt visus līdzekļus un visus iespējamos ceļus, lai tādējādi palīdzētu mums sargāt sevi un citus. Pieņemt Kungu, lai pieņemtu cerību: tas ir ticības spēks, kas mūs atbrīvo no bailēm un dāvā cerību.

Televīzijas kameras rāda tukšo un pielijušo Svētā Pētera laukumu, krucifiksu, lūgšanā iegrimušo pāvestu un bazilikas ātriju, kur atrodas plāksnīte ar datumu: "1962. gada 11. oktobris". Tas ir Vatikāna II koncila sākums.

Tieši pirms gada Svētā Pētera laukumā pāvests Francisks lūdza Dieva svētību ciešanu pārņemtajai cilvēcei. Tā bija lūgšana, kas vienoja visu pasauli.

 

 

27 marts 2021, 13:14