Aprit 5 gadi, kopš beatificēts dienvidafrikāņu moceklis Benedikts Dasva

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Benedikts Dasva tika nomocīts 44 gadu vecumā. Visa viņa dzīve ritēja Mbahē – ciematā, kur viņš piedzima 1946. gada 16. jūnijā ģimenē, kas nebija kristīga. Pusaudža gados Dasva pievienojās katehumenu grupai un nokristījās, izvēloties sev vārdu Benedikts. Kļūstot pieaudzis, viņš apprecējās, kļuva par astoņu bērnu tēvu. Benedikts strādāja lauku darbus un lielu uzmanību veltīja izglītībai, mācot sākumskolas bērnus. Vēlāk viņš kļuva arī par skolas direktoru, katehētu un kopienas animatoru.

Taču 1990. gada janvārī sākas problēmas. Pār šo reģionu nolīst spēcīgas lietusgāzes, zibens iesper vairākās būdiņās ar salmu jumtiem un tās nodeg. Ciemata vecākie to uztver kā burvestības augli, tie sauc šamani, kurš ar saviem burvju rituāliem varētu noteikt vainīgo. Vienīgais, kurš šādām izdarībām pretojas, ir Benedikts. Viņš cenšas izskaidrot ciemata iedzīvotājiem, kā izceļas zibens.

Benedikts nu tiek uzlūkots ar aizdomām un kļūst par upuri ciemata ļaudīm, kuri to sit ar rungām un nomētā ar akmeņiem. Viņam izdodas izbēgt un patverties kādā mājā, kuru drīz vien atstāj, baidoties, ka sakaitinātie ciemata iedzīvotāji izrēķināsies ar šīs mājas saimnieku. Benedikts atkal tiek sists, viņam virsū tiek liets verdošs ūdens, līdz viņš mirst no kāda spēcīga akmens metiena. Tas notika 1990. gada 2. februārī. Notikuma liecinieki stāsta, ka pirms nāves viņš skaļi lūdzies.

Vienreizējas sakritības dēļ tieši tai dienā pēc 27 nebrīves gadiem no cietuma tiek atbrīvots dienvidafrikāņu līderis, cīnītājs pret aparteīdu Nelsons Mandela. Kā atzīmē emeritētais Tzanēnas diecēzes bīskaps Hjū Sleterijs, kurš 2000. gadā uzsāka Benedikta Dasvas beatifikācijas procesu, abiem šiem vīriem visvairāk rūpēja cilvēku atbrīvošana no verdzības. Mandela visu dzīvi dzīvi pavadīja, cenšoties atbrīvot savu tautu no aparteīda jūga, savukārt, Dasva izbaudīja to, ko nozīmē iekšēja brīvība, atteikšanās no māņticības un ļaunuma. Dasva, ar prieku atveroties Evaņģēlijam, darīja visu, kas viņa spēkos, lai arī citiem palīdzētu dzīvot saskaņā ar šo brīvību. “Varētu teikt,” turpina bīskaps Sleterijs, “ka Dasva un Mandela viens otru papildina tai ziņā, ka ir vadījušies pēc apziņas, ka cilvēkam ir nepieciešama gan iekšēja, gan ārēja brīvība, lai celtu taisnīgu un veselīgu sabiedrību.”

Pirms 5 gadiem, 13. septembrī, Benedikta Dasvas beatifikācijas ceremoniju vadīja kardināls Andželo Amato, kurš tai laikā bija Svēto lietu kongregācijas prefekts. Viņš atgādināja par vēsti, ko jaunais svētīgais ir atstājis visas pasaules ģimenēm, proti, “dāsni pieņemt dzīvību, pateicoties par to Dievam, katras dzīvības Radītājam zemes virsū.” Kardināls atgādināja, ka Baznīca, kas ir Dieva ģimene, mīl dzīvību, sargā ģimeni, māca savus bērnus, lai tie kļūst par labiem kristiešiem un godīgiem pilsoņiem.

 Arī pāvests Francisks tai pašā dienā uzrunā pirms lūgšanas “Kunga eņģelis” teica: “Savā dzīvē svētīgais Benedikts Dasva vienmēr izrādīja lielu korektumu, drosmīgi uzņemoties kristīgo attieksmi un atsakoties no pasaulīgajiem un pagāniskajiem ieradumiem. Lai viņa liecība palīdz, jo īpaši ģimenēm, izplatīt Kristus patiesību un mīlestību.”