Meklēt

2020.07.28 Karolīna Kostnere vizītē pie pāvesta 2020.07.28 Karolīna Kostnere vizītē pie pāvesta 

Karolīna Kostnere, viņas sapnis un prieks kalpot citiem

Daudzām medaļām vainagotā daiļslidošanas čempione 6. augustā piedalīsies pāvesta Franciska atbalstītajā solidaritātes izsolē “We Run Together” – “Mēs skrienam kopā”. Viņa ir nolēmusi dāvināt savu olimpisko krekliņu.

Frančeska Sabatinelli - Vatikāns

“Taurenis uz ledus” – tā viņai raksturīgā, vieglam lidojumam līdzīgā slidojuma manieres dēļ Karolīnu ir iesaukuši daiļslidošanas sporta cienītāji. Trīsdesmit trīs gadus vecā, Itāliju pārstāvošā sportiste nāk no Bolsano pilsētas gleznainajā Dienvidtirolē. Savā dzīvē viņa ir paspējusi ierakstīt neaizmirstamas lappuses sieviešu disciplīnas slidojumos.

Pirmoreiz slidas savās kājās Karolīna vilka 4 gadu vecumā, tomēr viņas sapnis esot bijis kļūt par slēpotāju, gluži tāpat kā māsīca Izolde Kostnere. Beigu beigās ledus izrādījās tas, kas spēja apvienot abas aizraušanās. Par to liecina arī Karolīnas daudzie sasniegumi – uzvara 2012. gada Pasaules čempionātā, bronzas medaļa Olimpiskajās spēlēs Sočos, zelts veselos piecos Eiropas čempionātos, kā arī vairākas medaļas, kas izcīnītas mazāka mēroga, taču nozīmes ziņā ne mazāk svarīgās sacensībās.

Karolīna Kostnere vairākas reizes ir tikusies ar pāvestu Francisku. Šogad, kopā ar vairākiem citiem sportistiem un sporta amatieriem viņa piedalīsies solidaritātes akcijā “Mēs skrienam kopā”. Lūk, ko par to stāsta pati sportiste:

“Esmu nolēmusi piedalīties izsolē ar savu olimpisko krekliņu, kas veido daļu no Olimpiādes apģērba. Man, kā sportistei un cilvēkam, dalība Olimpiādē bija mērķis, par kuru biju sapņojusi daudzus gadus, un ko ar lielu uzupurēšanos, vēlēšanos uzstāties, darba ieguldījumu un pacietību, ir izdevies sasniegt. Šis apģērbs man ir kā zīme, kas liecina par to, ka tas ir iespējams. Vēlos likt izsolē šo krekliņu arī tāpēc, lai iedrošinātu, lai uzmundrinātu ne tikai jauniešus, bet visus, jo īpaši tos cilvēkus, kas pārdzīvo grūtības, lai viņi ietic, ka ir iespējams no tām iziet, ka vētra norimst un atkal atspīd saule.”

Karolīna, kāpēc izvēlējies piedalīties pasākumā “We Run Together”?

“Sākotnējais pamudinājums nāca no pāvesta Franciska, ko saņēmu caur manu sporta klubu “Le Fiamme Azzurre”, un man tas bija liels gods un privilēģija. Redzu, ka pasākumā piedalīsies sportisti, kuriem nav līdzīgu, tāpēc man tas būs ne tikai pienākums, bet arī vēlēšanās atrasties šai sastāvā. Taču, vēl vairāk, tā būs iespēja apliecināt, ka man tas nozīmē izdevību un lielu prieku dot kaut ko no tā, ko esmu saņēmusi. Dažreiz pietiek ar smaidu, citreiz varu izdarīt ko vairāk. Man ir paveicies, jo esmu piepildījusi savus sapņus, esmu varējusi tos likt darbībā, dzīvē, kas man sagādā daudz prieka, un arī tāpēc, ka varu šai priekā dalīties, un dažreiz dot kaut ko vairāk. Tā ir mana misija.”

Vai to kaut kādā veidā ir ietekmējusi arī tava vizīte pie pāvesta, audience, kuras laikā uzdāvināji viņam Dievmātes attēlu, ko no koka ir darinājis tavs tēvocis?

“Jā, esmu par to daudz domājusi. Nezināju, vai man būs atļauts, vai nē nest viņam dāvanu, taču, tā kā tā bija Dievmāmiņa, ko izgreba mans tēvocis, lai tā pavadītu mani uz Olimpiādi Sočos, kur vēlāk ieguvu bronzas medaļu, un ko pasvētīja priesteris Mario, kurš kā kapelāns atradās mūsu Olimpiskās komandas sastāvā, man šķita, ka tas būs labs un arī sportisks žests, līdz ar kuru pāvestam ļaut justies par mūsu misijas daļu, par daļu no mūsu dedzīgās uzupurēšanās, lai sasniegtu augstākus mērķus, un ne tikai piepildītu personīgo sapni par medaļu, sapni būt par čempioni, bet arī par piemēru, par palīgu citiem, un tagad arī par atbalstu visiem tiem, kam būtu nepieciešama palīdzība.”

“Būt atlētam, nozīmē arī būt apveltītam ar ticību un ticēt” – tie ir tavi vārdi, jo tu vairākas reizes esi atgādinājusi, ka ir jātic sev, kas sportistam ir ļoti svarīgi, un kas palīdz ticēt arī Augstākajam...

“Ja esi sportists – tā piemēram, savā sportā es nostājos uz ledus un man ir dotas tikai 4 minūtes, kas būs izšķirīgas manā karjerā – ir svarīgi, ka tu tici, tici ne tikai sev pašam, bet arī tam, ka tas, kas notiek, ir daļa no tava ceļa. Arī daudzas neveiksmes, daudzus smagus brīžus esmu izdzīvojusi ar ticību, ka beigās viss būs labi. Pie tam, ticība ir svarīga arī, lai cienītu konkurentu, lai cienītu noteikumus. Esmu pārliecināta, ka čempions nav tas, kuram ap kaklu ir visvairāk medaļu, bet arī tas, kurš spēj, piemēram, būt par iedvesmu cilvēkiem. Tas ir vissvarīgākais.”

Karolīna, kāda bija tava tikšanās ar pāvestu Francisku?

“Tikties ar Svēto tēvu man nozīmēja vienreizējas emocijas. Viņš ir tik cilvēcīga persona, tik sirsnīgs! Viņa vārdi tevi skar sirds dziļumos. Tā bija vienreizēja pieredze un es izjūtu lielu pateicību.”

Ļoti skaists elements tavā karjerā ir bijis slidot pēc Šūberta “Ave Maria” notīm...

“Joprojām izjūtu spēcīgas emocijas. Man tā bija pieredze, personīga misija, ko veltīju savai vecmāmiņai, kuras, diemžēl, vairs nav šai pasaulē. Viņa vienmēr juta lielu godbijību pret Dievmāti. “Ave Maria” bija mans personīgs veltījums, kas vēlāk mani pavadīja, lai izcīnītu olimpisko medaļu un ne tikai! 5 sekundes pēc tam, kad ieskanējās mūzika, Olimpisko sacensību laikā, kad arēnā valdīja pilnīgs klusums, pēkšņi izdzirdēju skaļu sajūsmas saucienu. Publika pārsvarā sastāvēja no krievu skatītājiem, mēs atradāmies Krievijā, un pēkšņi atskanēja šis sauciens. Es to izjutu kā iedrošinājumu, kā kaut ko, kas bija vairāk kā sporta sacensības vien. Tas līdzinājās izjūtai, kad tu stāvi slavena, grandioza mākslas darba priekšā, gluži tāpat kā Siksta kapelā. Tai brīdī apjēdzu, ka sports var aizkustināt cilvēkus pašos sirds dziļumos, ka tam piemīt liels spēks, un, ka tā ir arī atbildība, ko savā dzīvē vēlos uzņemties, lai pasauli darītu labāku.”

Šī izsole ir ļoti svarīga tiem, kas ir cīnījušies un joprojām cīnās ar pandēmijas sekām...

“Man nozīmē privilēģiju viss, ko varu darīt. Es paliku mājās, pandēmija, par laimi, mani daudz neskāra. Savu laiku visvairāk veltīju jaunajām daiļslidotājām. Sazinājos ar Interneta starpniecību ar viņām, kā arī ar vairākām skolām. Internetā rīkojām “tikšanās” ar jauniešiem, lai iedrošinātu viņus nezaudēt ne pacietību, ne spēku turpināt ticēt, ka var paveikt lielas lietas, ticēt, ka viss pamazām pāries, un, ka gan dzīvē, gan sportā nākas sastapt šķēršļus, ko var uzveikt ar neatlaidību, pacietību un darbu. Tāda ir mana karantīna un novēlējums visiem, jo īpaši tiem, kas pārdzīvo tumšus brīžus, lai viņi rod spēku iet uz priekšu un vienmēr apzināties, ka mēs visi esam tuvu cits citam, un ka iziesim stiprāki, nekā pirms tam.”

No itāļu valodas tulkoja Inese Šteinerte

06 augusts 2020, 11:35