Miris emeritētā pāvesta brālis Georgs Ratcingers

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Emeritētā pāvesta Benedikta XVI vecākais brālis Georgs Ratcingers nomira 96 gadu vecumā Rēgensburgā – pilsētā, kur nodzīvoja lielāko sava mūža daļu. Līdz ar viņa aiziešanu mūžībā, Jozefs Ratcingers, kurš 18. jūnijā bija aizlidojis uz Vāciju, lai viņu satiktu, ir pazaudējis pēdējo ģimenes locekli. Abi brāļi vienā dienā tika ordinēti par priesteriem. Viens no viņiem bija mūziķis un slavena kora vadītājs, bet otrs – teologs, kurš kļuva par bīskapu, kardinālu un pāvestu. Viņus abus vienoja ļoti ciešas saites.

Dzimis Pleiskirhenā, Bavārijā, 1924. gada 15. janvārī, Georgs Ratcingers sāka spēlēt ērģeles savā draudzes baznīcā jau 11 gadu vecumā. 1935. gadā viņš iestājās Traunšteinas mazajā seminārā, bet 1942. gadā tika iesaukts Valsts darba dienestā (Reichsarbeitdienst) un pēc tam – bruņotajos spēkos (Wehrmacht), kuru sastāvā cīnījās arī Itālijā. Sabiedroto sagūstīts 1945. gada martā, dažus mēnešus pavada ieslodzījumā Neapolē un vēlāk tiek atbrīvots un atgriežas ģimenē. 1947. gadā kopā ar brāli Jozefu iestājas Garīgajā seminārā Minhenē.

1951. gada 29. jūnijā kardināls Mihaels fon Faulhābers abus brāļus kopā ar citiem četrdesmit biedriem Freizingas katedrālē ordinē par priesteriem. No 1964. līdz 1994. gadam priesteris Georgs vadīja slaveno Rēgensburgas katedrāles (Regensburgerer Domspatzen) kori. Tai laikā viņš apbraukāja pasauli, sniedzot neskaitāmus koncertus.

2008. gada 22. augustā Benedikts XVI, pateikdamies Kastelgandolfo pilsētiņas mēram par viņa brālim piešķirto goda pilsoņa titulu, sacīja: “Kopš manas dzīves sākuma mans brālis man vienmēr bija ne tikai biedrs, bet arī uzticams ceļvedis. Viņš ar savu skaidrību, ar savu noteiktību lēmumu pieņemšanā bija mans orientieris un atskaites punkts. Viņš man vienmēr, arī grūtās situācijās, rādīja, kādu ceļu izvēlēties”.

Georgs Ratcingers bija ļoti vaļsirdīgs cilvēks. Piemēram, viņš nekad neslēpa, ka nepavisam nelīksmoja par sava brāļa ievēlēšanu apustuļa Pētera pēcteča amatā 2005. gada aprīlī. “Man jāatzīst, ka es to negaidīju”, kādu dienu viņš sacīja. “Es biju nedaudz vīlies… Ņemot vērā viņa lielos pienākumus, es sapratu, ka mūsu attiecības ievērojami mainīsies. Taču, jebkurā gadījumā, aiz kardinālu cilvēciskā lēmuma slēpjas Dieva griba, un tai mums ir jāsaka ‘jā’”.