Meklēt

Vatican News
Sv. Jānis Pāvils II Taizemē 1984. gada maijā Sv. Jānis Pāvils II Taizemē 1984. gada maijā 

Jāņa Pāvila II dzīve - skaista liecība par augšāmcēlušos Kristu

Ceturtdien, 2. aprīlī, apritēs svētā Jāņa Pāvila II nāves 15. gadadiena. Atgādinām, ka 2005. gada 8. aprīlī pāvesta mirstīgās miesas tika apbedītas Svētā Pētera bazilikas grotā. Zārkā tika ielikts arī speciāls dokuments, kurā latīņu valodā rakstīts par aizgājēja dzīvi un viņa paveikto.

Silvija Krivteža – Vatikāns

«Kristus augšāmcelšanās gaismā, 2005. gada 2. aprīlī, plkst. 21.37, kad sestdiena tuvojās noslēgumam, un mēs jau bijām iegājuši Lieldienu Oktāvas Dieva Žēlsirdības svētdienā, mīļotais Baznīcas gans, Jānis Pāvils II atgriezās Tēva mājās. Viņa aiziešanu pavadīja visas Baznīcas, īpaši jauniešu, lūgšana», rakstīts dokumentā.

Jānis Pāvils II bija 264 pāvests. Piemiņa par viņu palikusi Katoliskās Baznīcas un visas cilvēces sirdī. Pēc pāvesta nāves ticīgie sauca Santo subito, jo bija dziļi pārliecināti par viņa svētumu.

1978. gada 16. oktobrī Karols Vojtila tika ievēlēts par pāvestu. Viņš ir dzimis 1920. gada 18. maijā Vadovicas ciematā, kas atrodas 50 km no Krakovas. Divas dienas vēlāk draudzes baznīcā viņš saņēma Kristības sakramentu. Viņu nokristīja prāvests Francisks Žaks.

Deviņu gadu vecumā Karols pieņēma Pirmo svēto Komūniju, bet 18 gadu vecumā – Iestiprināšanas sakramentu. Viņam nācās pārtraukt studijas, jo vācu nacistu okupācijas dēļ tika slēgta universitāte. Karols strādāja akmeņlauztuvēs, vēlāk arī Solvejas ķīmijas fabrikā.

1942. gadā, saklausījis aicinājumu uz priesterību, viņš uzsāka garīgās formācijas ceļu Krakovas Garīgajā seminārā. Studijas notika slepenībā. 1946. gada 1. novembrī kardinās Ādams Sapieha Karolu Vojtilu iesvētīja par priesteri. Nākamais pāvests studijas turpināja Romā, kur ieguva teoloģijas licenciāta un doktora grādu, aizstāvot disertācijas darbu Doctrina de fide apud Sanctum Ioannem Cruce (Svētā Jāņa no Krusta mācība par ticību).

Atgriezies Polijā, Vojtila veica dažādus pastorālos uzdevumus, līdztekus pasniedzot teoloģiju augstkolu studentiem. 1958. gada 4. jūlijā pāvests Pijs XII nominēja viņu par Krakovas palīgbīskapu. 1964. gadā pāvests Pāvils VI nominēja Karolu Vojtilu par Krakovas arhibīskapu. Viņš piedalījās visās Vatikāna II koncila sesijās. 1967. gada 26. jūnijā Pāvils VI Krakovas arhibīskapu uzņēma Kardinālu kolēģijā.

1978. gada 16. oktobrī konklāva laikā kardināli ievēlēja viņu par pāvestu. Karols Vojtila pieņēma Jāņa Pāvila II vārdu. Savu pontifikātu viņš uzsāka tā paša gada 22. oktobrī.

Jāņa Pāvila II pontifikāts bija viens no ilgākajiem Baznīcas vēsturē. Šajā laikā norisinājās daudzas svarīgas pārmaiņas. Piemēram, sagruva dažādi režīmi. Lai nestu visiem cilvēkiem Evaņģēlija vēsti, viņš veica daudzus apustuliskos ceļojumus. 1993. gada septembrī Jānis Pāvils II viesojās arī Baltijas valstīs, apmeklējot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas galvaspilsētas un sanktuārijus.

Jānis Pāvils II apustuļa Pētera kalpojumu veica ar neparastu dedzību un misionāro garu, rūpējoties un mīlot visu Baznīcu un visu cilvēci. Viņš bija viens no pirmajiem pāvestiem, kurš tikās ar Dieva tautu un valstu vadītājiem liturģisko svinību, vispārējo un privāto audienču vai pastorālo vizīšu laikā.

Mīlestībā pret jauniešiem, pāvests Jānis Pāvils II iedibināja Pasaules Jauniešu dienas, kas katru reizi pulcina miljoniem jauno cilvēku no visas pasaules. Atgādinām, ka 2014. gada vasarā Latviju pirmo reizi apceļoja Pasaules Jauniešu dienu krusts. To pāvests Jānis Pāvils II pasniedza jauniešiem pirmo Pasaules Jauniešu dienu laikā Romā 1984. gadā. Kopš tā laika krusts un Dievmātes ikona ceļo pa visām pasaules valstīm.

Jānis Pāvils II aktīvi piedalījās dialogā ar ebrejiem un citu reliģiju pārstāvjiem. Pāvests bieži rīkoja samitus jeb reliģiju vadītāju tikšanās, lai kopīgi lūgtos par mieru pasaulē. Te jāpiemin starpreliģiju tikšanās Asīzē, kas norisinājās 1986. gada oktobrī.

Jānis Pāvils II ievērojami paplašināja Kardinālu kolēgiju, nominējot 231 kardinālu (vienu in pectore). Pontifikāta laikā sasauca 15 Bīskapu sinodes: 7 vispārējās un 8 ārkārtas. Izveidoja daudzas diecēzes un ekleziālās teritorijas, īpaši Austrumeiropas reģionā.

Pāvests veica Rietumu un Austrumu Kanonisko tiesību kodeksa reformu. Izveidoja jaunas institūcijas un reorganizēja Romas kūriju. Būdams sacerdos magnus viņš veica pastorālo darbu Romas diecēzē un visā pasaulē, īstenojot dzīvē Vatikāna II koncila mācību. Stiprināja  garīgumu un kontemplatīvo lūgšanu, seviški Euharistijas adorāciju un Rožukroņa lūgšanu, kurai veltīja savu apustulisko pamudinājumu Rosarium Virginis Mariae.

Viņa vadībā Baznīca apņēmīgi ienāca trešajā tūkstošgadē un, saskaņā ar apustuliskajā pamudinājumā Tertio millennio adveniente ietvertajiem norādījumiem, plaši svinēja 2000. gada Lielo julileju. Vēstulē Nuovo millennio ineunte pāvests Jānis Pāvils II norādīja ceļu, pa kādu Baznīcai ir jāiet jaunās tūkstošgades laikā.

Ar Pestīšanas gada, Jaunavas Marijas un Euharistijas gada starpniecību, viņš centās īstenot garīgo atjaunotni Baznīcā. Pasludināja daudzus ticīgos par svētiem un svētīgiem, lai paradītu pasaulei svētuma skaistumu un apliecinātu, ka svētums ir iespējams arī šodien. Svētie mums ir paraugs ticības ceļā. Pāvests pasludināja svēto Terēzi no Bērna Jēzus par Baznīcas doktori.

Jāņa Pāvila II mācība ir ļoti bagāta. Būdams uzticīgs ticības sargs, viņš ar lielu gudrību un drosmi sludināja Katoliskās Baznīcas mācību teoloģijas, morāles un garīguma jomā, kā arī visa sava pontifikāta laikā centās pretoties ideoloģijām, kas ir pretrunā ar Baznīcas mācību.

Jāpiemin, ka starp svarīgākajiem dokumentiem ir 14 enciklikas, 15 apustuliskie pamudinājumi, 11 apustuliskās konstitūcijas un 45 apustuliskās vēstules, kā arī neskaitāmas uzrunas, kas teiktas vispārējo audienču, pastorālo vizīšu vai ārzemju ceļojumu laikā. Ar savu mācību Jānis Pāvils II stiprināja un apgaismoja Dieva tautu teoloģijas jomā. Te jāpiemin viņa trīs enciklikas – Redemptor hominis, Dives in misericordia un Dominum et vivificantem. Ne mazāk svarīgas ir arī enciklikas, kurās izskatīti antropoloģiskie un sociālie jautājumi. Vērts pieminēt divas enciklikas: Laborem exercens, Sollicitudo rei socialis un Centesimus annus. Savukārt ar morālteoloģiju saistītie jautājumi ietverti enciklikās Veritatis splendor un Evengelium vitae. Enciklika Ut unum sint veltīta ekumenismam, bet Redemptoris missio – misijām.

Jānis Pāvils II publicēja Katoliskās Baznīcas Katehismu, kā arī daudzas citas grāmatas. Viņa mācības virsotne ir enciklika Ecclesia de Eucharistia un apustuliskā vēstule Mane nobiscum Domine, kas izdota Euharistijas gada ietvaros. Svētais pāvests mums, 21. gadsimta kristiešiem, ir atstājis dziļas dievbījības, darbīgas mīlestības, svētas dzīves un nesatricināmas ticības skaistu piemēru.

Pāvesta Jāņa Pāvila II dzīvi raksturoja vienreizēja ticība Kristum. To labi varēja redzēt, novērojot viņu lūdzamies, – sava priekšgājēja bēru dievkalpojumā teica Benedikts XVI. Jānis Pāvils burtiski iegrima Dievā. Svētā Mise bija viņa ikdienas dzīves un visas eksistences centrs. Viņa kalpošana bija nemitīga liecība par augšāmcēlušos Kristu, taču – ne bez līdzdalības sava dievišķā Mācītāja un Kunga ciešanu un nāves noslēpumā. «Tie ir patiesi vārdi», raksta svētais apustulis Pāvils, «ja mēs kopā ar Viņu mirstam, tad kopā ar Viņu dzīvosim». Karols Vojtila jau kopš bērnības piedzīvoja šo vārdu patiesību, sastopot savā ceļā krustu – gan ģimenē, gan savā tautā. Viņš izvēlējās nest šo krustu kopā ar Jēzu, sekojot Pestītāja pēdās. Sava pontifikāta laikā viņš bieži vien atkārtoja vārdu: «Nebīstieties!» Tas vienmēr tika izteikts ar lielu pārliecību un spēku – arī tad, kad jau izsīka viņa paša fiziskie spēki. Visiem palikusi atmiņā Lielā Piektdiena, kad pāvests pēdējo reizi savā privātajā kapelā ņēma dalību Krusta ceļā, kura laikā savām rokām cieši apskāva krustu. Tas bija viņa pēdējais un klusais, taču acīmredzamais, mīlestības apliecinājums Jēzum.

01 aprīlis 2020, 20:05