Meklēt

Vatican News
Ilustratīvs attēls Ilustratīvs attēls   (ANSA)

Ģertrūde Detcele - Dieva gaismas stars Padomju represiju upuriem

Krievijas Bīskapu konference nolēma, ka Saratovas Svētā Klementa diecēzē drīzumā tiks atklāts Ģertrūdes Detceles beatifikācijas process. Viņa bija Dieva mīlestības un cerības gaismas stars daudziem pagājušā gadsimta Padomju varas represiju upuriem. Pateicoties viņas gara spēkam un atbalstam, daudzas darba nometnēs ieslodzītās sievietes spēja saglabāt savu cieņu, izturēt un nodzīvot ar apziņu, ka ir personas.

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Ģertrūde Detcele ir dzimusi 1903. gada 8. novembrī Kaukāzā, vācu izcelsmes katoļticīgā krievu daudzbērnu ģimenē. Viņa bija trešā no 17 bērniem. Jau no agras bērnības, pateicoties tēva paraugam, meitene nodevās dedzīgai lūgšanai. Redzot, lūdzamies savu tēvu, viņa lūdza Dievam: "Iemāci mani lūgties tā, kā lūdzas mans tētis". Viņas lūgšana tika izklausīta. Jaunībā Ģertrūde sevi pilnīgi veltīja Dievam.

Otrā Pasaules kara laikā ģimene tika deportēta uz Kazahstānu, un viņa kopā ar citām sievietēm nokļuva darba nometnē. Ģertrūde bija pacietības un neatlaidības paraugs. Viņa nekad nezaudēja dūšu. Viņa uzturēja savās biedrenēs dzīvu pārliecību, ka Dievs vienmēr uzklausa savu bērnu lūgšanas un palīdz izturēt visus pārbaudījumus. Nometnē baraku vienā pusē dzīvoja katoļticīgās sievietes, bet otrā – luterānes. Katru rītu un vakaru Ģertrūde sauca visas kopā uz lūgšanu: "Meitenes, ejam lūgties!" Visas lūdzās gan ceļā uz darbu, gan arī atceļā uz naktsmītni. Lūgšana palīdzēja sievietēm uzturēt sevī apziņu, kas viņas ir personas.

Neraugoties uz darba smagumu, Ģertrūde vienmēr bija priecīga un laipna. Viņa mīlēja sacīt: "Kungs mums deva šo krustu, un Viņš palīdzēs mums to panest". Viņa mācīja, kristīja, palīdzēja apbedīt mirušos. Kādu svētdienu, kad visas sievietes kopā ar Ģertrūdi bija pulcējušās uz lūgšanu, barakā ienāca komandieris, kurš bija kazahs. Klātesošās sievietes bailēs sastinga, bet Ģertrūde mierīgi turpināja lūgties. Pabeigusi lūgšanu, viņa vērsās pie komandiera, sakot: "Es atvainojos, mēs esam katolietes, un, kad lūdzamies, mēs sarunājamies ar Dievu. Tādēļ mēs nevaram pārtraukt lūgšanu". Komandieris viņu mierīgi noklausījās un atbildēja: "Saprotu. Jums ir īsta ticība. Ja jūs būtu pārtraukusi lūgties, es šaubītos, vai tā ir īsta ticība. Pāri visam pienākas godināt Dievu".

Vēlāk, kad mātēm tika atļauts ņemt līdzi uz darbu arī savus bērnus, Ģertrūde sāka nodarboties ar šiem bērniem, mācot viņus lūgties, dziedāt un mācot viņiem katehismu. Darbabiedrenes liecināja, ka visi bērni klausīja un respektēja Ģertrūdi, kura vienmēr bija pacietīga un priecīga. "Darbs bija ļoti smags", stāstīja viena no sievietēm. "Ja Dievs nebūtu mums devis spēku, mēs visas būtu nomirušas. Tai laikā nomira tikai viena sieviete. Mēs visas izdzīvojām".

Pēc kāda laika Ģertrūde tika arestēta par "reliģisko propagandu", un viņai tikai piespriesti pieci gadi cietumā. Taču Ģertrūde pat cietumā turpināja darīt to, ko, saskaņā ar savu visdziļāko pārliecību, uzskatīja par savu pienākumu. Viņa lūdzās, krievu un vācu valodā dziedāja slavas dziesmas, morāli atbalstīja savas biedrenes, mācīja, kristīja, apmeklēja slimos. Viņa tika atbrīvota vēl pirms iepriekš noteiktā termiņa. Ģertrūdes paziņas atcerējās, ka saistībā ar amnestiju cietuma direktors esot teicis: "Viņu ir jāatbrīvo pēc iespējas ātrāk pirms viņa paspēj atgriezt visas ieslodzītās un reizē ar viņām arī mūs". Viņas laikabiedri jau sievietes dzīves laikā runāja, ka viņu vidū ir svētā. Vienā no savām aizstāvēšanās runām Ģertrūde sacīja: "Es esmu katoliete. Mūsu ticība prasa, lai mēs visas savas zināšanas ieguldītu palīdzības sniegšanā savam tuvākajam. To, ko mēs darām tuvākajam, to darām pašam Dievam". Par savu atbrīvošanu viņa pateicās Dievam, sakot: "Viss, kas mums ir labs, nāk no Kunga".

Pēc atbrīvošanas Ģertrūde aizbrauca uz Karagandu, kur bija daudz katoļticīgo. Apveltīta ar organizatoriskām spējām, atsevišķās ticīgo grupas viņa apvienoja vienā lielā kopienā. Sieviete pati iestājās franciskāņu trešajā ordenī. Viņa vienmēr bija sapņojusi par klosterdzīvi, taču šī sapņa piepildīšanās nebija iespējama. Viņa dzīvoja savās mājās, ievērodama visas klostera regulas – katru dienu lasīja un meditēja garīgos tekstus, ievēroja klusumu, dzīvoja nabadzībā. Pie viņas bieži gāja cilvēki – vieni, lai prasītu kādu padomu, citi, lai žēlotos par to, cik netaisnīga ir dzīve, vai sūdzētos par tuvāko kļūdām. Šādos gadījumos Ģertrūde atbildēja, ka šis cilvēks jau ir izsūdzējis savus grēkus un Dievs viņam ir piedevis. Tāpēc arī mums ir jādara tāpat un jāpiedod viņam. Ģertrūde nekad nerunāja par citu kļūdām, nekad netiesāja savus tuvākos.

Cilvēkus piesaistīja veids, kādā viņa lūdzās. Apkārtējiem likās, ka caur viņu runā Svētais Gars. Viņa runāja ar lielu mīlestību un līdzjūtību. Viņa gāja pie cilvēkiem, kuri gadiem ilgi nebija redzējuši nevienu priesteri, ar vienu vienīgu mērķi – glābt dvēseles, pievērst tās Kristum. Smagajos Padomju laikos viņa atkal tika daudzkārt vajāta, pratināta. Viņai aizliedza lūgties, bet viņa turpināja to darīt un turpināja veikt savu misiju. Kad ieradās priesteri un tika nominēti bīskapi, Ģertrūde strādāja ciešā sadarbībā ar viņiem. Bīskaps Jozefs Verts atceras viņu ar lielu mīlestību, apliecinot, ka viņa Karagandā sagatavoja simtiem un varbūt pat tūkstošiem pieaugušo un bērnu svēto sakramentu saņemšanai. Tas, ka tagad tur ir vairāki priesteri un klostermāsas, ir viņas nopelns.

Ģertrūde nomira 1971. gada 16. augustā no plaušu vēža. Dienu pirms nāves viņa lūdzās: "Marija, Debesu Māte, šodien ir ļoti svinīga diena, liela prieka diena. Es lūdzu Tevi, paņem mani sev līdzi." Vissvētākā Jaunava Marija uzklausīja viņas lūgšanu. Viņas izvadīšanā piedalījās liels ļaužu pūlis, lielie un mazie, un viņas kapu apklāja un rotāja milzīga grēda krāšņu ziedu.

24 oktobris 2019, 14:56