Meklēt

Vatican News
   (Vatican Media)

Doktrīnas attīstība un tauta, kas iet vienota

“Sinode par Amazoni ir izraisījusi dzīvas debates katoļticīgo vidū. Daži pauž raizes par to, ka Baznīca var pārkāpt Tradīcijas slieksni. Taču Baznīcas vēsture mums rāda uzticības ceļu,” uzsver Vatikāna Radio redakcionālās nodaļas vicedirektors Serdžo Čentofanti. Rakstā “Doktrīnas attīstību virza tauta, kas iet vienota” viņš atgādina, ka to ir mācījuši jau divi tūkstoši Baznīcas vēstures gadu. “Ejot cauri gadsimtiem, Baznīca redz un mācās jaunas lietas aizvien vairāk pieaugot ticības gudrībā. Šī gājuma gaitā kāds reizēm apstājas, kāds steidzas pārāk ātri uz priekšu, vēl kāds aiziet pa citu ceļu,” turpina analizēt žurnālists. Ar Serdžo Čentofanti pārdomām esam aicināti iepazīstināt savu lasītāju un klausītāju loku:

Serdžo Čentofanti - Vatikāns

Benedikts XVI: neiesaldēt Maģistēriju

Šai sakarā nozīmīgi ir pāvesta Benedikta XVI vārdi 2009. gadā uzrakstītajā Vēstulē par Svētā Pija X brālības dibinātāja, arhibīskapa Lefebra konsakrēto četru bīskapu ekskomunikācijas atcelšanu: “Nedrīkst iesaldēt Baznīcas maģisteriālo autoritāti 1962. gadā – tas Brālībai ir skaidri jāsaprot. Taču, dažiem no viņiem, kuri sevi sauc par lieliem koncila aizstāvjiem, ir jāatsauc atmiņā, ka Vatikāna II koncils sevī ietver visu Baznīcas doktrinālo vēsturi. Tam, kurš vēlas būt uzticīgs koncilam, ir jāpieņem gadsimtu gaitā apliecinātā ticība, un viņš nedrīkst apgriezt saknes, kas uztur dzīvību kokam.”

Likt kopā jaunas un vecas lietas

Ir jāievēro divi sekojošie elementi. Pirmais – neiesaldēt Maģistēriju kāda laikmeta brīdī, tai pašā laikā paliekot uzticīgiem Tradīcijai. Jēzus Evaņģēlijā saka: “Tāpēc ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts debesu valstībai, pielīdzināms nama tēvam, kas no sava mantas krājuma izceļ jauno un veco” (Mt 13,52). Otrais elements – nepalikt par tādiem, kas pieķērušies vienīgi vecajām lietām, nedz arī kļūt par tādiem, kas pieņem vienīgi jaunās lietas un atmet vecās.

Nepalikt par burta kalpiem, bet ļaut sevi vadīt Svētajam Garam

Ir jāsaprot, kad notiek Tradīcijai uzticīgas doktrīnas attīstība. Baznīcas vēsture māca, ka ir jāseko nevis burtam, bet gan Svētajam Garam. Patiešām, ja par atsauces punktu izvēlamies burtisko pretrunu neesamību starp tekstiem un dokumentiem, tad apstājamies gājumā. Atsauces punkts nav vis rakstītais teksts, bet gan tauta, kas iet vienota. Kā lasām Katoliskās Baznīcas katehismā: “Kristīgā ticība nav “Grāmatas reliģija”. Kristietība ir Dieva “Vārda” reliģija: Vārda, kurš nav “rakstītais un mēmais vārds, bet ir iemiesojies un dzīvais Vārds.” Lai Svēto Rakstu vārdi nepaliktu vien nedzīvs burts, ir nepieciešams, lai Kristus, dzīvā Dieva mūžīgais Vārds caur Svēto Garu atklāj to nozīmi, lai mēs saprastu Rakstus”.

Lielais lēciens I Jeruzalemes koncilā

Ja trūkst šī garīgā un ekleziālā skatījuma, tad jebkura attīstība tiks uztverta kā doktrīnas nojaukšana un jaunas Baznīcas celšana. Tāpēc ar lielu apbrīnu ir jāraugās uz pirmajiem kristiešiem, kuri, neraugoties uz to, ka bija ebreji, I gadu simtenī Jeruzalemes koncilā atcēla tūkstošiem gadu ilgo apgraizīšanas tradīciju. Dažiem šāds lēciens noteikti bija traumējošs. Taču uzticība nav pieķeršanās kādai atsevišķai regulai, bet gan Dieva tautas iešana kopā.

Vai nekristītie bērni nonāk paradīzē, vai nē?

Iespējams, visdaiļrunīgākā epizode attiecas uz nekristītajiem bērniem. Šeit tiek runāts par visnozīmīgāko ticīgā lietu: mūžīgo pestīšanu. Tridentas katehismā, ko pēc Tridentas koncila dekrēta publicējis pāvests, svētais Pijs V, lasām: “Mazajiem nav dota neviena iespēja saņemt pestīšanu, ja tie nav nokristīti”. Daudzi atcerēsies arī, kas teikts Svētā Pija X īsajā katehismā: “Kur nonāk bērni, kas miruši bez Kristības? Bērni, kas miruši bez Kristības, nonāk Limbā, kurā nav ne debesu svētlaimes, ne pazudināšanas. Tā kā viņiem ir iedzimtais grēks, un tikai tas, paradīzi tie nepelna, taču nepelna arī elli un šķīstītavu”.

Doktrinālā attīstība no svētā Pija X līdz svētajam Jānim Pāvilam II

Tridentas katehisms ir publicēts 1566. gadā, svētā Pija X katehisms 1912. gadā. Katoliskās Baznīcas katehisms, kas ir apstiprināts 1992. gadā un izstrādāts kardināla Jozefa Ratcingera vadībā svētā Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā, saka pavisam ko citu: “Kas attiecas uz bērniem, kas miruši bez Kristības, Baznīcai tie ir jāuztic Dieva žēlsirdībai (...) Patiešām, Dievs, kas savā lielajā žēlsirdībā vēlas, lai visi cilvēki tiktu atpestīti (sal. 1 Tim 2,4) un Jēzus maigums pret bērniem, kas Viņam lika teikt: “Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet to viņiem” (Mk 10,14) ļauj cerēt, ka pastāv pestīšanas ceļš bērniem, kas ir miruši bez Kristības”. Tātad, risinājums bija ietverts jau Evaņģēlijā, bet daudzus gadu simteņus nebijām to saskatījuši.

Extra Ecclesiam nulla salus, jauna interpretācija

Daudzus gadsimtus kristieši ir dzirdējuši frāzi: “Ārpus Baznīcas nav pestīšanas”, “Extra Ecclesiam nulla salus”. Un tomēr, 2000. gadā, prefekta Jozefa Ratcingera vadītās Ticības mācības kongregācijas Deklarācijā “Dominus Iesus”, kuru apstiprināja pāvests Jānis Pāvils II, apgalvots:

“Tiem, kas formāli un redzami nav Baznīcas locekļi, “Kristus pestīšana ir pieejama, pateicoties žēlastībai, kura, neraugoties uz savām noslēpuma attiecībām ar Baznīcu, formāli tajā neieved, bet apgaismo viņu iekšējai un apkārtējai situācijai atbilstošā veidā. Šī žēlastība nāk no Kristus, ir Viņa upura auglis un tā izplatās caur Svēto Garu. Tai ir attiecības ar Baznīcu, kura “sākas no Dēla sūtības un no Svētā Gara sūtības, saskaņā ar Tēva  plānu”. Kas attiecas uz veidu, kādā Dieva pestījošā žēlastība, kas vienmēr tiek dāvāta caur Kristu Svētajā Garā, un kurai ir noslēpuma attiecības ar Baznīcu, nonāk pie atsevišķiem nekristīgajiem, Vatikāna II koncils aprobežojas ar apgalvojumu, ka Dievs to dāvā “caur Viņam zināmiem ceļiem”. Teoloģija šo argumentu cenšas padziļināt. Šis teologu darbs tiek iedrošināts, jo tas, bez šaubām, ir vajadzīgs izpratnes attīstībai par Dieva pestījošajiem plāniem un to īstenošanas ceļiem”. Tātad, vienmēr ir jāpieaug ticības patiesību izpratnē.

Jautājums par sievieti Baznīcas vēsturē

Baznīca ir panākusi lielu progresu jautājumā par sievietēm. Apziņas izaugsmi par sievietes tiesībām un cieņu kā laiku zīmi augstu ir novērtējis svētais Jānis XXIII.  Pirmajā vēstulē Timotejam svētais Pāvils rakstīja: “Sieviete lai mācās klusībā un visā padevībā. Bet es neļauju sievietei mācīt, nedz pār vīru valdīt” (2,11). Tikai pagājušā gadsimta 70. gados svētā Pāvila VI pontifikāta laikā sievietes sāka mācīt pontifikālajās universitātēs nākamajiem priesteriem. Arī šeit bijām aizmirsuši, ka pirmā bija sieviete, Marija Magdalēna, kas apustuļiem pavēstīja par Jēzus augšāmcelšanos.

Patiesība darīs jūs brīvus

Pēdējais piemērs. Ne tikai izteiksmes politika, bet reliģiskās un sirsapziņas brīvības atzīšana pēckoncila Baznīcas Maģistērijā. Īsts un patiess lēciens XIX gadsimta pāvestu dokumentos, piemēram, Gregora XVI enciklikā “Mirari vos”, kur definētas šīs galvenās kļūdas. Salīdzinot tekstus, burtiskā skatījumā redzama liela pretruna, trūkst lineāras attīstības. Taču, ja uzmanīgāk lasīsim Evaņģēliju, atcerēsimies Jēzus vārdus: “Ja jūs pastāvēsiet manā mācībā, tad patiesi jūs būsiet mani mācekļi. Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 31, 31-32).

Pāvestu sāpes

Svētie vienmēr ir aicinājuši mīlēt pāvestus kā nepieciešamo nosacījumu, lai Baznīcā ietu vienoti. Svētais Pijs X, 1912. gadā uzrunājot Apustuliskās ūnijas priesterus, “ar sāpinātu sirdi” apgalvoja: “Šķiet neticami un ir sāpīgi, ka atrodas priesteri, kuriem ir jāizsaka šis ieteikums, diemžēl, esam nonākuši šai smagajā, nelaimīgajā situācijā, kurā ir pienākums teikt priesteriem: “Mīliet pāvestu!” Svētais Jānis Pāvils II 1988. gadā vēstulē “Ecclesia Dei” “ar lielām skumjām” uzņēma ziņu par arhibīskapa Lefebra piešķirto likumīgo episkopālo ordināciju, atgādinot, ka “pretrunīgs ir jēdziens par Tradīciju, kas oponē Baznīcas universālajai mācībai, kuras sargs ir pāvests kopā ar bīskapiem. Nav iespējams palikt uzticīgiem Tradīcijai, saraujot ekleziālās saites ar to, kuram pats Kristus apustuļa Pētera personā uzticēja vienotības kalpojumu savā Baznīcā”. Benedikts XVI 2009. gada vēstulē attiecībā uz lefebristu jautājumu pauda tikpat lielas sāpes: “Esmu sarūgtināts par to, ka arī katoļi, kuriem vislabāk vajadzētu saprast lietu būtību, ir nosprieduši, ka tiem ir pienākums man uzbrukt ar naidu, kas ir gatavs triecienam”. Katolis ne tikai jūt neiztrūkstošu cieņu pret pāvestu, bet vēl viņam labu kā Kristus vikāram.

Aicinājums uz vienotību: iet kopā pretim Kristum!

Tātad, uzticība Jēzum nav pieķeršanās tekstam, kas ir uzrakstīts kādā šo 2000 vēstures gadu periodā, bet gan uzticība Viņa tautai, tautai, kas vienota iet pretim Kristum, atrodoties vienotībā ar Viņa vikāru un apustuļu pēctečiem. Kā aizvadītajās dienās pāvests ir teicis pirms “Kunga eņģelis” lūgšanas, noslēdzoties Sinodei par Amazoni: “Kas bija Sinode? Tā bija, kā jau saka pats vārds, iešana kopā, gūstot uzmundrinājumu un mierinājumu, kas nāk no Kunga. Esam gājuši, atklāti skatoties acīs un uzklausot, neslēpjot grūtības, izjūtot skaistumu, ko dod iešana vienotiem uz priekšu, lai kalpotu”.

Tulkojusi Inese Šteinerte

31 oktobris 2019, 14:42