Itālija: Benedettas Bjanki Porro beatifikācija
Silvija Krivteža - Vatikāns
Benedetta Bjanki Porro dzīvoja XX gadsimta vidū. No mazotnes cieta no dažādām slimībām. Neskatoties uz ciešanām, viņa dzīvoja ar nesatricināmu ticību Jēzum, kļūstot savai ģimenei un draugiem par paļāvības uz Dieva žēlsirdību piemēru.
Benedetta Bjanki ir dzimusi 1936. gada 8. augustā Davadolas ciematā, Itālijas ziemeļaustrumos. Trīs mēnešu vecumā viņu skāra paralīze. Kaut arī pēc zināma laika meitene atguva veselību, tomēr līdz dzīves beigām viņai nācās stipri klibot, jo viena kāja bija īsāka par otru. Šī iemesla dēļ viņu sauca par zoppetta (klibiķīti). Tas bija Benedettas ciešanu ceļa sākums. Laika gaitā viņa cieta dažādas jaunas slimības, kas apgrūtināja dzīvot, mācīties, strādāt, komunicēties. Viņai nācās valkāt smagu korseti, lai kaut mazliet iztaisnotu slimības saliekto mugurkaulu. 13 gadu vecumā meitene sāka žēloties par dzirdes pasliktināšanos, līdz pilnībā to zaudēja. Drīz pēc tam sākās problēmas ar līdzsvaru. Bez atbalsta viņa vairs nespēja paspert pat soli.
20 gadu vecumā jaunā svētīgā sāka zaudēt redzi un gadu pirms savas nāves palika akla. 1957. gadā ārsti viņai diagnosticēja Recklinghausena slimību, kas izpaužas ar daudziem izaugumiem uz ādas. No 1959. gada Benedetta bija gandrīz pilnībā paralizēta, izņemot labo roku. Neraugoties uz nepārtraukto veselības pasliktināšanos un Otrā pasaules kara šausmām, 17 gadu vecumā viņa iestājās Milānas universitātē un sāka studijas fizikas fakultātē. Taču pēc mēneša viņa pārgāja uz medicīnas fakultāti, uzskatot, ka viņas misija ir palīdzēt citiem kā ārstei. Lai arī jauniete bija spējīga un inteliģenta, tomēr studēt bija ļoti grūti. Kurlums apgrūtināja saprasties ar apkārtējiem cilvēkiem.
Studijas mijās ar nepārtrauktām vizītēm pie ārstiem un operācijām, kas tā arī neuzlaboja veselības stāvokli, gluži pretēji, to vēl vairāk pasliktināja. 1962. gada maijā viņa kopā ar citiem slimniekiem devās uz Lurdu, Francijas dienvidos. Viņas sapnis bija atgūt veselību, lai varētu kalpot citiem. Tomēr brīnums nenotika. Neskatoties uz to, jaunā sieviete nezaudēja ticību un paļāvību uz Dievu. Caur smagām ciešanām uzplauka viņas garīgā dzīve un nostiprinājās viņas paklausība Dieva gribai. Kad kurlums un paralīze pavisam apgrūtināja komunicēties ar citiem, viņa kopā ar māti un ģimenes locekļiem izstrādāja savu «alfabētu», kas ļāva viņai saprasties. Benedettu bieži apmeklēja bērnības un studiju draugi, kuri no vienas puses aprūpēja un palīdzēja viņai, bet no otras paši saņēma garīgo «barību», iekšēju mieru un ticības stiprinājumu. «No Benedettas mēs mācījāmies draudzību ar Dievu, no jauna atklājām kontemplācijas, mīlestības pret dabu un radīto skaistumu», vēlāk atzina viens no jaunās svētīgās draugiem.
1964. gada sākumā Benedettas veselības stāvoklis strauji pasliktinājās. Īsi pirms savas nāves viņa atkārtoja Magnificat himnas vārdus: «Lielas lietas manī ir darījis Varenais». Saņēmusi Slimnieku svaidīšanas un Euharistijas sakramentus, 1964. gada 23. janvārī Sirmionē, pilsētiņā pie Gardas ezera, viņa nomira svētuma slavā. Viņas pēdējais vārds bija «paldies». Benedettas Bjanki Porro beatifikācijas process tika uzsākts 1975. gadā. 2018. gada 7. novembrī pāvests Francisks parakstīja dekrētu, kas apliecināja ar Benedettas aizbildniecību veiktā brīnuma autentiskumu. Runa ir par 20 gadus veca jaunieša izdziedināšanu, kas notika 1986. gadā.
