Cerca

Vatican News
15 agosto assunzione Maria al cielo, Madonna Assunta

Par Marijas Aizmigšanu un viņas Uzņemšanu Debesīs

15. augustā Baznīca visā pasaulē svinēja Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkus. Aplūkosim, ko par tiem vēstī atsevišķi laikrakstā “Osservatore Romano” ievietotie raksti. Tajos atgādināts, ka debesīs ar dvēseli un miesu uzņemtās Jaunavas Marijas godināšanas noslēpums bija pēdējā mariāniskā dogma, kas tika pasludināta samērā nesen – 1950. gada novembrī. To svinīgi proklamēja pāvests Pijs XII.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Jau pašos kristietības sākumos nostiprinājās pārliecība par to, ka Marijas, Jēzus Mātes miesa nepieredzēja satrūdēšanu un tāpēc viņa kā pirmā radība un mūsu likteņa priekšvēstnese visā savā cilvēciskajā veselumā bauda sava Dēla augšāmcelšanās augļus.

Pirmā rakstītā liecība, kas par to vēstī, ir datēta ar laika posmu starp IV un V gadsimtu, taču arī tā satur senāku materiālu, kurš, saskaņā ar dažu pētnieku atzinumu, ir izstrādāts II gadsimtā. Runa ir par apokrifu ar nosaukumu “Marijas tranzitēšana”, jeb “Marijas pāreja no šīszemes dzīves mūžībā”, kas Antiohijas tradīcijā balstītās spēcīgās teoloģiskās domas dēļ tiek piedēvēts Melitonam Sardi. Šo patristikas skolu raksturoja dziļi semītiska doma, kam nebija sakara ar grieķu filozofiskajām paradigmām. Tā veica atklātu polemiku ar gnostiķu tēzēm, pat tiktāl, ka izstrādāja ļoti interesantu “miesas” teoloģiju, jeb to, ko šodien saucam par antropoloģiju “sākot ar miesu”. Tajā tiek izcelts Radīšanas noslēpums Kristū un Vārda Iemiesošanās. Matērija un konkrēti, cilvēka miesa bija tā, ko Dievs izvēlējās kā augsti teoloģisku telpu, kurā novietot un no kuras izstarot pestīšanas žēlastību.

Sakarā ar šo svētku nozīmi un to liturģisko svinēšanu 15. augustā, ir jāievēro arī vēl kas. Austrumu Baznīcā par šo svētku svinībām tiek runāts jau kopš IV gadsimta un tie ir saukti “Marijas atcere”. Rietumos, savukārt, svētki, kurus šodien pazīstam kā Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkus, kopš viduslaikiem tiek formulēti ar dažādiem specifiskiem nosaukumiem. VII gadsimtā tie tiek iekļauti Romas liturģijā un drīz vien arī citos Rietumu ritos, piemēram, spāņu-mozarābu liturģijā. Kopš VII gadsimta tiek runāts arī par debesīs uzņemto, kuras jaunavība un miesas nesatrūdēšana  tiek interesantā veidā savienoti. Tāpēc šie svētki vienmēr ir svinēti pēc Lieldienu cikla noslēguma, kas, pateicoties Svētā Gara nonākšanai Vasarsvētkos, kristieti ievada atklāsmes pilnībā.

Savas dzīves noslēpumu pār šo pasauli Dievs ir izlējis līdz pat galējai robežai. Tas ir noticis ilgā un pacietīgā “iztukšošanās” žestā, tik ilgā kā pati pestīšanas vēsture, kuras auglis ir tas, ko Baznīcas tēvi sauc par “laimīgu apmaiņu”. Tā kā Dievs ir pieņēmis cilvēka miesu līdz pat pēdējām tās sekām, šī miesa atveras, lai pieņemtu Svēto Garu. Tā ka Dievs ir “pārrāvis” savu transcendenci, lai tuvinātos cilvēkam, ir atvēries ceļš, caur kuru cilvēks var ienākt dievišķajā dzīvē. Šis pestīšanas plāns, pārvarot nemitīgo gnostisko un racionālistisko kārdinājumu, ir īstenojies Marijā un piepildījies viņas miesas trauslumā, jo tieši Marijas miesā Dievs ir definitīvi vienojies ar cilvēku.

Nav citu katoļu svētku, kuros  skaidrāk izpaustos Tradīcijas daba, patiesais dievišķās atklāsmes kanāls, un Dieva tautai piemītošā ticība, atklātās patiesības sardze. Tāpat nav citu svētku, kuros kristīgās ticības cieņa pret miesu, ķermeni un radīto būtu tik lielā mērā paaugstināta un izpaustos ar tik cēlu skaistumu un intīmu vienotību ar apustulisko un mariānisko primātu, uz kura tiek celta Baznīca.

Elhē, Spānijas Austrumos, jau daudzus gadu simteņus 15. augustā tiek uzvesta reliģiska satura luga. Pēc pāvesta Urbāna VIII rīkojuma tā notiek Elhes Svētās Marijas Mazajā bazilikā. Luga saucas “Elhes noslēpums” un tajā tiek attēloti notikumi, kas ietverti viduslaikos sarakstītās dzejas rindās. Tajās atspoguļojas Marijas Debesīs Uzņemšanas teoloģiskā, liturģiskā un garīgā tradīcija, kas ir kopīga Vidusjūras baseina zemēm.

Uzvedums “Elhes noslēpums” sastāv no divām daļām. Pirmajā Marija, gluži kā jaunā Pasludināšanā, saņem ziņu par savu drīzo nāvi un tāpēc, iekšēja pamudinājuma, vai iekšēja spēka vadīti, ceļā dodas apustuļi, kuri dažādās zemes malās sludina Labo Evaņģēlija vēsti. Viņi ir pārsteigti apjaušot, ka noslēpumainā veidā ir saukti uz Jeruzalemi, kur tie sapulcējas ap Marijas gultu, lai pavadītu viņas pāriešanu mūžībā un būtu liecinieki viņas godināšanai debesīs. Tas ir ārkārtēja maiguma un skaistuma brīdis, jo Marija viņiem ir pēdējā zīme, Jēzus klātbūtnes zemes virsū dzīvā piemiņa.

Šis uzvedums ir intīmās vienotības, kāda pastāv starp Mariju un Baznīcu, mariānisko primātu un Pētera primātu, kā arī pirmā pārākuma pār otro patiesa izpausme. Marija patiešām iet mums pa priekšu, jo pateicoties uzticīgai Vārda uzņemšanai viņas cilvēcības labajā augsnē, Vārda sēkla ir nesusi augļus visā viņas kā sievietes būtībā – līdz pat “Debesu augsnes” sagatavošanai viņā.

Pavisam netālu no Jeruzalemes vecpilsētas vārtiem, uz Sionas pakalna, dažu soļu attālumā no Pēdējo Vakariņu nama atrodas Marijas Aizmigšanas bazilika. Atšķirībā no vairākām citām šeit esošajām kulta vietām, tas ir samērā mūsdienīgs dievnams, iesvētīts 1910. gadā. Šī celtne ir kā sava veida piemineklis senam notikumam, par kuru vēstī apokrifa teksts, kas saucas “Marijas tranzitēšana”, jeb “Pāriešana no šīszemes dzīves mūžībā”. Tas ir kristietības pirmsākumos tapis raksts, kurā apliecināts, ka pēc nāves Dēls pavada Marijas dvēseli uz debesīm, bet viņas miesa tiek apbedīta. Taču, kā teikts apokrifā, drīz vien, pēc apustuļu lūguma, Kristus eņģeļiem liek atvērt kapu, lai arī miesa tiktu uzņemta debesīs.

Krustagājienu laikā tika uzcelta plaša celtne, kurai bija jāglabā piemiņa par Marijas Aizmigšanu – “Somnum Mariae”, kā arī atjaunots un paplašināts Pēdējo Vakariņu nams, taču monumentālais komplekss tika iznīcināts musulmaņu valdīšanas laikā. Saglabājās vienīgi Pēdējo Vakariņu nams.

Tikai 1898. gadā sultāns Abduls Hamids vietu, kas saistās ar Jaunavas Marijas aizmigšanas atceri, uzdāvināja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. Viņš uzticēja arhitektam Heinriham Renardam uzcelt modernu baznīcu saskaņā ar Akvisgranas (Āhenes) karolingu katedrāles monumentālajiem kanoniem. Dievnamu ķeizars uzticēja benediktiešu mūkiem, kuri baznīcai klāt piebūvēja klosteri.

Ar šo dievnamu saistās arī cita kulta celtne, kas atrodas turpat Jeruzalemē. Tā ir Marijas Debesīs Uzņemšanas baznīca Olīvkalnā, ko pazīst kā viņas kapu. Saskaņā ar tradīciju, šis memoriāls tika izveidots jau IV gadsimtā. Tas tika izcirsts klintī un tūlīt pēc Efezas koncila 431. gadā to konsakrēja Jeruzalemes bīskaps Juvenāls. VI gadsimtā uz sākotnējās primitīvās baznīcas tika uzcelts lielāks dievnams, kurš kļuva par sava veida kriptu, kas ļāva sasniegt tā dēvēto “Marijas kapu”.

Laika posmā no 1112. līdz 1130. gadam benediktiešu mūki uzcēla jaunu kompleksu, klāt piebūvējot klosteri, taču abus iznīcināja Saladīna karaspēks. Neskartu tas atstāja vienīgi kriptu. Līdz pat mūsdienām ir saglabājusies klints, kurā, saskaņā ar tradīciju, tika guldītas Jaunavas Marijas miesas. Daudzo svētceļnieku vēlēšanās kā relikviju sev līdzi paņemt kādu klints gabalu, ir likusi tai pamatīgi sadrupt.

Piemiņa par Jaunavas Marijas aizmigšanu ir atspoguļota bizantiešu literatūrā un figuratīvajos attēlos. Īpaši šis temats tika attēlots Romas Eskvilīna pakalnā esošās bazilikas viduslaiku absīdā. Bazilika tika iecerēta pāvesta Libērija laikā IV gadsimtā. Gandrīz gadsimtu vēlāk šīs kulta vietas, kura mūsdienās vairs nepastāv, ciešā tuvumā pāvests Siksts III uzcēla monumentālu baziliku, lai godinātu Efezas koncilā atzīto “Theotokos” – Mariju Dieva Māti. Šodien dievnamu pazīst ar nosaukumu Santa Maria Maggiore.

Romā esošā, Marijai veltītā svētnīca tika daudzreiz pārveidota, taču tā ir saglabājusi paleokristiešu bazilikām raksturīgo telpisko izvietojumu, gaismas starojumu un to būtisko gaisotni. Šai ziņā šodien to var salīdzināt vienīgi ar Svētās Sabīnas baznīcu Avventino pakalnā.

1295. gadā mozaīku meistars, franciskāņu tēvs Džakopo Torriti pabeidza izveidot monumentālo absīdu “Marijas kronēšana un Marijas stāsti”. Visā šai tēlojumā ir attīstīts mariāniskais temats, kura kulminācija ir Dievmātes uzņemšana debesīs. Tā lejasdaļā, pašā centrā redzam Marijas aizmigšanas epizodi “Dormitio Virginis”, bet sānos ir attēlotas Pasludināšanas, Triju Ķēniņu adorācijas un Jēzus prezentācijas svētnīcā epizodes.

Marijas Lielākās bazilikas – Santa Maria Maggiore absīdā savijas Marijas aizmigšanas un viņas uzņemšanas debesīs temati. Par Marijas uzņemšanu debesīs tiek runāts, sākot ar V gadsimtu un tas tūlīt kļūst par privileģētu tautas dievbijības argumentu. Saskaņā ar šo tradīciju, Marija, nomirstot tiek pārvietota uz debesīm gan ar dvēseli, gan miesu, proti, viņa tiek uzņemta debesīs. Uzņemšana debesīs ne vienmēr nozīmē Marijas nāvi, lai arī aizmigšanas epizode ir guvusi lielu piekrišanu.

1950., Svētā gada 1. novembrī, līdz ar Pija XII apustulisko konstitūciju “Munificentissimus Deus”, Marijas Uzņemšana debesīs kļuva par dogmātisku definīciju. Saskaņā ar šo dogmu, “Jaunava Marija noslēdzot savu šīszemes dzīvi, tika uzņemta debesu godībā ar dvēseli un miesu”. Pontifikālā dogma neprecizē, vai pirms debesīs uzņemšanas notika “Dormitio Virginis”, kas velk paralēles gan ar ciešu miegu, gan ar dabisko nāvi.

21 augusts 2019, 16:12