Ziemeļmaķedonija: valsts un Baznīcas vēsture
Inese Šteinerte - Vatikāns
Tā atrodas Balkānu pussalā, robežojas ar Serbiju, Melnkalni, Bulgāriju, Grieķiju un Albāniju. Zeme pārsvarā ir kalnaina. To šķērso Vardaras upe. Valsts galvaspilsēta ir Skopje, kurā dzīvo 507 tūkstoši iedzīvotāju, bet visā teritorijā – 2 miljoni 75 tūkstoši iedzīvotāju. Oficiālā valoda ir maķedoniešu. Daudzi runā arī albāņu valodā. Galvenās etniskās grupas ir maķedonieši – 64%, albāņi – 25%, turki – 4%, rumāņi – 3%, serbi – 2%. Divus procentus sastāda arī dažādas citas tautības. Reliģijas ziņā 65% ir pareizticīgie, 33% musulmaņi, 1% katoļi un 1% dažādu citu reliģiju piederīgie.
Ziemeļmaķedonija aizņem tikai nelielu daļu no senās Maķedonijas. Vēsturisko Maķedoniju apdzīvo dažādas etniskās grupas, pārsvarā albāņi. 2001. gada pavasarī pašreizējā Ziemeļmaķedonijas teritorijā sākās spriedze starp Kosovas albāņu grupējumiem un regulārspēkiem, kas beidzās ar miera līgumu. Tas tika panākts ar Eiropas Savienības vidutājību. Tika veiktas izmaiņas valsts Konstitūcijā, plašākas tiesības piešķirot albāņu minoritātei.
2003. gadā Skopjes valdība parakstīja vienošanos ar Amerikas Savienotajām Valstīm par iestāšanos NATO, bet 2005. gadā Eiropas Savienība piešķīra tiesības kandidēt uz iekļaušanu tās sastāvā. Pašreizējās Ziemeļmaķedonijas iestāšanos gan NATO, gan Eiropas Savienībā nelabvēlīgi uztvēra Grieķija. Tas ir izskaidrojams ar valsts vārdu, kas vēl pavisam nesen saucās “Maķedonija”. Šai vārdā, kā jau teikts, tiek apzīmēta daudz plašāka teritorija, daļa no kuras veido arī pašreizējās Grieķijas teritoriju.
2015. gadā Ziemeļmaķedonija pārdzīvoja dziļu politisko krīzi, ko izsauca informācijas noplūdes skandāls, kura dēļ nācās atkāpties premjerministram Nikolam Grujevskim. Viņš tika apsūdzēts dažādās nelegālās darbībās. Tika izveidota pārejas valdība. 2017. gadā prezidents Gjorge Ivanovs sociāldemoktrātiskās opozīcijas līderim Zoranam Zajevam uzticēja veidot valdību.
2018. gada jūnijā Skopje un Atēnas beidzot panāca vienošanos par jauno valsts vārdu, kas tika nosaukta par “Ziemeļmaķedonijas Republiku”. Līgums, ko abu pušu pārstāvji noslēdza pie Prespas ezera, kas robežojas ar Ziemeļmaķedoniju, Grieķiju un Albāniju, spēkā stājās 2019. gada 12. februārī. Līdz ar to Grieķija atcēla savu veto Ziemeļmaķedonijas iekļaušanai NATO un Eiropas Savienībā.
Ziemeļmaķedonija ir viena no vismazāk attīstītajām Eiropas nācijām. Pēdējo gadu politiskā nestabilitāte ir izraisījusi ekonomiskās izaugsmes palēnināšanos. Lai atjauninātu ekonomiku un veicinātu investīcijas, iepriekšējā “ad interim” valdība paaugstināja sabiedrības deficītu sociālekonomiskajā kontekstā, ko raksturo augsts bezdarba rādītājs un neformālu un nelegālu aktivitāšu izplatība.
Par Baznīcas sākumu Maķedonijā tiek uzskatīts gan IV, gan XIII gadsimts. Slāvu tautas no pašreizējās Ziemeļmaķedonijas evaņģelizēja svētie Cirils un Metodijs IX gadsimtā, tai pašā laikā, kad tika evaņģelizēta Bulgārija. Pirmā evaņģelizācija šai teritorijā notika IV gadsimtā. Tad tika izveidota arī Skupi, jeb Dardānijas diecēze, taču nākamās barbaru invāzijas izdzēsa gandrīz visas kristietības pēdas un arhidiecēzes darbība tika pārtraukta.
Pēc lielās shizmas 1054. gadā, arī Maķedonijas Baznīca pievienojās pareizticībai, bet XIII gadsimtā Skupi tika atjaunota latīņu katoļu rita arhidiecēze. Osmaņu kundzības laikā no XIV līdz XIX gadsimtam baznīcas tika pārvērstas par mošejām. 1656. gadā Skupi arhidiecēze sāka saukties par Skopjes arhidiecēzi. 1883. gadā tika izveidots Maķedonijas apustuliskais vikariāts ar sēdekli Salonikā, kas bija veltīts bizantiešu rita bulgāru katoļticīgo pastorālajai aprūpei. 1908. gadā, tūlīt pēc tam, kad Bulgārija pilnībā atguva neatkarību no Osmaņu impērijas, daudzi bulgāri no Maķedonijas pārcēlās dzīvot uz jauno neatkarīgo valsti un vikariāta darbība 1926. gadā tika apturēta.
Pēc I Pasaules kara izveidojās Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste, kas 1926. gadā sāka saukties par Dienvidslāvijas karalisti. Tajā ietilpa arī Maķedonija, kas tai laikā bija iekļauta Serbijā. Katoliskajai Baznīcai šais teritorijās tas bija jauns sākums, ko iezīmēja serbu pareizticīgo pārsvars un tā dēvētais “integrālais jugoslāvisms”, kura mērķis bija mazināt etniskās un reliģiskās atšķirības, lai izveidotu unitāru identitāti. Šai kontekstā, neraugoties uz to, ka Dienvidslāvijas Konstitūcijā tika garantēta vienlīdzība starp reliģijām, Katoliskā Baznīca pieredzēja dažādus ierobežojumus un diskrimināciju, jo īpaši izglītības jomā. Bez tam, atšķirībā no Pareizticīgo Baznīcas, kas tika uzskatīta par dienvidslāvu nacionālās identitātes sastāvdaļu, tā tika uztverta kā sveša nacionālajai valstij.
Kas attiecas uz Maķedonijas Baznīcu, ekleziālā struktūra tika daļēji reorganizēta. 1924. gada 29. oktobrī Skopje zaudēja arhidiecēzes rangu, kļūstot par Svētajam Krēslam tieši pakļautu diecēzi. Divus gadus vēlāk tajā tika iekļautas dažas bijušajai Osmaņu impērijai piederošās teritorijas.
1945. gadā pie varas nāca komunisti maršala Broza Tito vadībā. Tika sarautas diplomātiskās attiecības ar Svēto Krēslu. To atjaunošana 1966. gadā nedaudz samazināja spriedzi, taču būtiski Baznīcas dzīves uzlabojumi izpalika. 1969. gada 2. oktobrī daļa no Skopjes diecēzes teritorijas nonāca Antivari arhidiecēzes sastāvā Melnkalnes Sociālistiskajā Republikā. Skopjes diecēze kļuva par Sarajevas arhidiecēzes ekleziālo provinci un sāka saukties par Skopjes-Prizrenas diecēzi.
Pēc Dienvidslāvijas sabrukuma un pārejas uz demokrātiju, Katoliskā Baznīca varēja nostiprināt attiecības ar Svēto Krēslu un sākt jaunu dzīves posmu. 2000. gada 24. maijā tika izveidota Prizrenas apustuliskā administrācija, 2018. gadā pārveidota par Prizrenas-Prištinas diecēzi. Savu sākotnējo nosaukumu atguva Skopjes diecēze. 2001. gada 11. janvārī pāvests Jānis Pāvils II izveidoja Maķedonijas apustulisko ekzarhātu bizantiešu rita ticīgajiem ar teritoriju, kas tika atdalīta no Križevcu eparhijas. Ticīgo pastorālā aprūpe tika uzticēta Skopjes latīņu rita bīskapam, kam tika uzticēti apustuliskā ekzarha pienākumi. 2018. gadā pāvests Francisks šo ekzarhātu paaugstināja par Debesīs uzņemtās Vissvētākās Jaunavas Marijas Strumicas-Skopjes eparhiju. Eparha pienākumus joprojām veic latīņu rita bīskaps. Šobrīd tas ir Kiro Stojanovs.
Ziemeļmaķedonijas katoļi šodien ir neliela minoritāte ar nepilniem 20 tūkstošiem ticīgo, jeb 1% no valsts iedzīvotājiem. Tā ir multietniska Baznīca, kas ir izveidojusies dažādu ārzemju domināciju laikā. Vairākumā šeit ir bizantiešu rita katoļticīgie ar apmēram 15 tūkstošiem ticīgo. Gandrīz visi no viņiem ir maķedonieši. Savukārt, latīņu rita kopienu veido horvāti, albāņi, poļi, slovēņi, ungāri ar apmēram 5 tūkstošiem ticīgo. Katoļticīgos Ziemeļmaķedonijā aprūpē 20 priesteri un kādi 30 reliģiskie un reliģiskās, kas pieder Misiju, Svētā Vincenta no Paulas, Svētā Krusta, Mātes Terēzes no Kalkutas Žēlsirdības māsu un Euharistisko māsu kongregācijām.
Šodien Ziemeļmaķedonijas katoļi bauda pilnīgu reliģisko brīvību. Tie dzīvo ekumeniskā vidē, kur gandrīz divas trešdaļas iedzīvotāju pieder Maķedonijas Pareizticīgo Baznīcai. Tā ir autokefāla Baznīca, kas 1967. gadā atdalījās no Serbijas Pareizticīgo Baznīcas. Kopš 1999. gada Maķedonijas Pareizticīgo Baznīcu vada primass Stefans. 2017. gadā šī Baznīca uzsāka tuvināšanās procesu ar Bulgārijas Pareizticīgo Baznīcu, ko atzīst par savu Baznīcu Māti.
Apmēram trešdaļa Ziemeļmaķedonijas iedzīvotāju ir musulmaņi sunnīti. Lielākais vairums no tiem ir albāņu, turku, bosniešu un romu tautību pārstāvji, taču ir arī neliels procents slāvu, tā dēvētie “torbeši”. Viņi ir Osmaņu imperijas laikā islāmticībā konvertējušos maķedoniešu kristiešu pēcteči. Katoliskā Baznīca Ziemeļmaķedonijā uztur labas attiecības ar pareizticīgo un musulmaņu līderiem un cenšas uzturēt starpreliģiju dialogu starp kopienām, ko nereti iezīmē spriedzes situācijas.
