Cerca

Vatican News
TOPSHOT-BULGARIA-RELIGION-EPIHANY Epifānijas svētki Bulgārijā  (AFP or licensors)

Bulgārija: valsts un Baznīcas vēsture

Kā jau minēts, no 5. līdz 7. maijam pāvests Francisks apmeklēs Bulgāriju un Ziemeļmaķedoniju. Ielūkosimies Bulgārijas valsts un Baznīcas vēsturē.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Bulgārijas Republika robežojas ar Rumāniju, Turciju, Grieķiju, Maķedoniju, Serbiju un atrodas Melnās jūras piekrastē. Iedzīvotāju skaits valstī ir 7 miljoni 76 tūkstoši. Galvenās etniskās grupas šeit ir bulgāri – 87%, turki – 9% un čigāni – 4%. Reliģiskajā ziņā 76% iedzīvotāju ir pareizticīgie, 10% musulmaņi, 1% protestanti un 1% katoļi. Bulgāru tautas sākumi saistās ar Centrālāzijas cilšu ienākšanu un apmešanos Donavas deltā VII gadu simtenī. Notika savstarpēja asimilēšanās ar teritorijā esošajām trāķu un slāvu tautām. Laikā no IX līdz X gadsimtam šeit nostiprinājās slāvu valoda, kirilicas alfabēts un kristīgā ticība. Šī etniskā, kultūras, lingvistiskā un reliģiskā vienotība bija tā, patiecoties kurai bulgāru tauta spēja izturēt ārzemju intervenci, no kurām visilgākā bija osmaņu valdīšana. Turki šeit dominēja no 1396. līdz 1878. gadam.

Nacionālās apziņas atmošanās laikposmā starp XVII un XIX gadsimtiem, kļuva par brīvības cīņu galveno faktoru. Pirmo autonomiju no osmaņu jūga bulgāri ieguva, pateicoties Krievijas protektorātam 1878. gadā, bet pilnīgu neatkarību 1908. gadā. Sekojot sapnim par Lielo Bulgāriju, tās valdnieki piedalījās Balkānu karos 1912. un 1913. gadā, iekarojot teritorijas, kuru lielāko daļu vēlāk zaudēja.

I Pasaules kara laikā Bulgārija slēdza aliansi ar Vāciju un Austroungārijas impēriju. Laikā starp diviem pasaules kariem karalis Boriss II izveidoja autoritāru režīmu, kļūstot par nacistiskās Vācijas sabiedroto. II Pasaules kara laikā Bulgārija atbalstīja Vāciju, Itāliju un Japānu. 1944. gadā valstī ienāca Padomju armija. 1946. gada referendumā tika atcelta monarhija un tai pašā gadā, nodibināta vara pēc padomju parauga. Bulgārija sāka saukties par Tautas Republiku, kuras priekšgalā 35 gadus atradās komunistu ieceltais Todors Živkovs. Viņš valdīja līdz pat komunistiskā režīma sabrukumam 1989. gadā.

Deviņdesmitajos gados sākās politiskā un ekonomiskā pāreja. Pirms tam, būdama atkarīga no Padomju Savienības, Bulgārija sāka smagi izjust postpadomju krīzi un nestabilitāti Balkānos, ko izraisīja Dienvidslāvijas sabrukums. Jauno demokrātisko spēku priekšgalā 2007. gadā izvirzījās Pilsoņu konservatīvā partija. Saglabājot ciešas saites ar Krieviju, Bulgārija sāka aizvien vairāk orientēties uz Rietumiem. 2004. gadā tā iestājās NATO, bet 2007. gadā Eiropas Savienībā. 2018. gadā tā bija Eiropas Savienības prezidējošā valsts.

Tāpat kā daudzas citas valstis, arī Bulgārija sāka smagi izjust ekkonomisko krīzi. Valstī joprojām ir viszemākais ienākums uz cilvēku. 40% iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Liela problēma ir korupcija, kas izplatījusies visos līmeņos.

 

Baznīcas sākumi Bulgārijā ir meklējami jau pirmajos kristietības gadsimtos. Nozīmīgs notikums ir Serdikas (pašreizējā Sofija) edikts, ar kuru imperators Galērijs 311. gada 30. aprīlī kristietībai piešķīra kulta statusu. Tas notika divus gadus pirms pazīstamā Milānas edikta. Pirmie kristieši, kas bija klātesoši šai teritorijā, dzīvoja plecu pie pleca ar citu ticību pārstāvjiem līdz 865. gadam, kad bulgāru karalis Boriss I pieņēma kristību. Tūlīt pēc tam masveidīgi sāka kristīties arī pārējie. Šai laikā tika pieņemts arī svēto Cirila un Metodija  ieviestais glagolītiskais alfabēts, uz kura pamata attīstījās pašreizējais kirilicas alfabēts.

Pēc lielās shizmas 1054. gadā, Bulgārijas Baznīca pievienojās pareizticībai, nonākot Konstantinopoles orbītā. Katoliskā kopiena atdzima XVII gadsimtā, osmaņu okupācijas laikā, pateicoties franciskāņu misionāriem. Misionāri palīdzēja konvertēties latīņu rita katoļticībā vairākiem bulgāru kristiešiem, no kuru pēcnācējiem šodien ir izaugusi pašreizējā latīņu rita katoļu kopiena. XIX gadsimtā daži pareizticīgo bīskapi, kas vēlējās atdalīties no Konstantinopoles un izveidot savu neatkarīgu ekleziālo hierarhiju, nodibināja ūniju ar Romu un kļuva par bizantiešu rita katoļiem.

Neraugoties uz to, ka bija minoritāte, arī Katoliskā Baznīca veica nozīmīgu lomu Bulgārijas tautas atdzimšanā. 1908. gadā definitīvi beidzās osmaņu jūgs. No 1925. līdz 1934. gadam, pateicoties kardinālam Andželo Ronkalli, vēlāk pāvestam Jānim XXIII, notika Bulgārijas Baznīcas reorganizācija. Laikā starp diviem pasaules kariem Katoliskā Baznīca Bulgārijā pieredzēja vēl neredzētu attīstību un iemantoja vietējo un starptautisko prestižu. Kardināls Ronkalli uz Bulgāriju tika nosūtīts vispirms kā apustuliskais vizitators, vēlāk kā apustuliskais delegāts. Katoliskās institūcijas – skolas, slimnīcas, bērnu nami, sniedza augstas kvalitātes pakalpojumus. Radās liels skaits priesterisko un klosterdzīes paaicinājumu. Iznāca nedēļas laikraksts “Istina” – “Patiesība” un almanahs “Kirils un Metodijs”. 1934. gadā kardināls Ronkalli nodibināja latīņu un bizantiešu rita garīgo semināru Sofijā, tā vadību uzticot jezuītu ordenim.

Par vēsturisku ir kļuvusi kardināla Andželo Ronkalli homīlija 1934. gada Ziemassvētkos, kad viņš atvadījās no bulgāru ticīgajiem. Vīrs, kuram bija lemts kļūt par Pētera pēcteci, toreiz teica: “No šī brīža un turpmāk atmiņas par Bulgāriju turpināsies ik dienas. Lai kurp es pasaulē ietu, ja bulgārs, kurš nonācis smagā situācijā, ies garām manai mājai, tās logā viņš atradīs iedegtu sveci. Klauvē! Klauvē! Tev neprasīs, vai esi katolis, vai pareizticīgais. Brāli no Bulgārijas! Klauvē! Klauvē! Ienāc! Tevi apskaus divas brālīgas rokas. Tevi satiks silta, draudzīga, līksmojoša sirds”.

Nodibinoties komunistiskajam režīmam, sākās stingra kontrole pār Pareizticīgo Baznīcu, bet katoļi tika pakļauti apspiešanai, vajāšanām un spīdzināšanai. 1949. gadā valdība sarāva diplomātiskās attiecības ar Svēto Krēslu, likvidēja ekleziālo hierarhiju un aizliedza ticīgo pulcēšanos kopā. 1952. gadā 40 Baznīcas augstākie pārstāvji tika nepatiesi apsūdzēti un notiesāti par sadarbību ar Rietumu spēkiem ar mērķi gāzt valdību. Notiesāto vidū bija Nikopoles bīskaps Evģēnijs Bossilkovs, priesteri Kamens Vitčevs, Pāvels Djidjovs un Jozafats Čičkovs. Viņi visi tika nogalināti 1952. gada 11. novembrī Sofijas cietumā. Pāvests Jānis Pāvils II tos ir iecēlis svētīgo kārtā.

Pēc komunistiskā režīma beigām Bulgārija atsāka diplomātiskās attiecības ar Svēto Krēslu un atjaunoja reliģisko brīvību. 2002. gadā, no 23. līdz 26 maijam apustulisko vizīti šai zemē veica pāvests Jānis Pāvils II. Šodien katoļi Bulgārijā sastāda 1% no iedzīvotāju skaita. Pārsvarā tie ir bulgāri, bet netrūkst arī citu tautību pārstāvju, to skaitā turku pēcteču. Katoļi iedalās divās grupās – vispārstāvētākais ir latīņu, tam seko slāvu-bizantiešu rits. Starp abu ritu ticīgajiem pastāv cieša vienotība. Bulgārijā ir divas latīņu rita diecēzes – Sofijas-Filipopoles un Nikopoles, kā arī Sofijas apustuliskais ekzarhāts.

Bulgārijas Baznīcas izaicinājumi, tāpat kā daudzās citās zemēs, ir saistīti ar sekularizāciju, kas rada draudus ģimenei un dzīvībai. Bulgārijas valsts likumi neatzīst homoseksuālo pāru laulības, taču pieaug šķirto ģimeņu skaits un faktiskās savienības. Baznīcas galvenās prioritātes ir audzināšana ticībā, ģimeņu pastorālā aprūpe un jauniešu formācija. Ekumeniskās un starpreliģiju attiecības Bulgārijā ir labas. Raizes sagādā dažas nacionālistisko kustību naida izpausmes pret islāma kopienu.

04 maijs 2019, 15:41