Cerca

Vatican News
2018.09.21 Dialogo con la Cina – Società (©WaitforLight - stock.adobe.com)

Sanāksme par Baznīcu Ķīnā

Romā, jezuītu laikraksta “La Civilta’ Cattolica” redakcijas telpās notika sanāksme par Baznīcas nākotni Ķīnā, raugoties pagājušā gada septembrī parakstītās Provizoriskās vienošanās starp Svēto Krēslu un Ķīnas Tautas Republiku gaismā.

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Sanāksmē piedalījās Jēzus Sadraudzības ģenerālpriekšnieks, tēvs Arturo Soza, arhibīskaps Klaudio Marija Čelli un Itālijas Republikas Ministru padomes prezidents Džuzepe Konti, kurš bija klāt ar Ķīnas Republikas prezidenta Ši Dziņpina nesen veikto vizīti Itālijā saistītajos notikumos.

Pāvests Francisks akcentē, ka Ķīnai pieder jauna loma starptautiskajā kontekstā. Atgriežoties no ceļojuma Mjanmā un Bangladešā viņš teica: “Ķīna šodien ir pasaules lielvara. Ja raugāmies no šī skatupunkta, tā var izmainīt pasaules panorāmu.” Arī jezuīti žurnālā “La Civilta’ Cattolica” Ķīnai pievērš nemitīgu uzmanību. Sanāksmes gaitā klātesošos uzrunāja arhibīskaps Klaudio Marija Čelli. Kopš 1982. gada viņam ir uzticēts darboties Svētā Krēsla un Ķīnas attiecību nodaļā. Viņš pastāstīja, ka tūlīt pēc Kultūras Revolūcijas noslēguma Ķīnā uz Svēto Krēslu sāka nākt liels daudzums Ķīnas bīskapu vēstuļu, kas bija uzrakstītas labā latīņu valodā. Tajās tika stāstīts par diecēžu dzīvi un problēmām,  kas saistītas ar bīskapu konsakrāciju.

Vēstulēs skaidri iezīmējās divu paralēlu katolisko kopienu pastāvēšana – viena no tām “pagrīdes”, otrā valsts autoritāšu kontrolētā. Daudzi bīskapi tika iesvētīti bez pāvesta mandāta. Pirmā šāda nelegālā ordinēšana notika jau 1958. gadā. Tai pašā laikā Svētais Krēsls saņēma leģitimizācijas lūgumus, un tos izteica tieši šie nelegāli iesvētītie bīskapi.

Arhibīskaps Čelli pastāstīja, ka pāvests Jānis Pāvils II personīgi sekoja līdzi katolisko kopienu attīstībai Ķīnā un centās nodibināt kontaktus ar Ķīnas autoritātēm. Viņš personīgi rakstīja vēstuli prezidentam Denam Sjaopinam. Ekleziālā līmenī Svētais Krēsls darbojās trijos operatīvos virzienos – atbalstot “pagrīdes” Baznīcas kopienas, kuras cieta uzticības dēļ apustuļa Pētera pēctecim; veicinot nelegāli iesvētīto bīskapu atgriešanos vienotībā ar Svēto Krēslu un uzturot kontaktus ar bīskapiem, kuri varēja izbraukt uz ārzemēm. Kā stāsta arhibīskaps Čelli, šie bīskapi neslēpa savas ciešanas tāpēc, ka ir pieņēmuši nelegālu ordināciju, apliecināja dedzīgu vēlēšanos atrasties kopībā ar pāvestu, būt autentiskiem katoļiem un savas zemes dēliem.

Arhibīskaps Klaudio Marija Čelli atcerējās daudzās tikšanās dažādās Eiropas zemēs ar ķīniešu bīskapiem. Īpaši aizkustinoša bijusi Šanhajas bīskapa Ignācija Gonga Pin Meja vizīte pie pāvesta Jāņa Pāvila II Vatikānā. Bīskaps pārvietojās ratiņkrēslā, bet pie pāvesta studijas durvīm izteicis vēlēšanos piecelties un ieiet tajā kājām. Svētais Jānis Pāvils II iznācis pretim, apskāvis bīskapu un teicis: “Vēlos pateikties par Jūsu uzticību Kristum un Baznīcai!”

Kontakti ar Ķīnas autoritātēm, kā jau teikts, ir sākušies Jāņa Pāvila II laikā. Tas nav bijis viegls ceļš, jo to ir iezīmējusi spriedze, ierobežota uzticība, savstarpējas pazīšanās trūkums un citas grūtības. Tomēr, par spīti visam, bija jāceļ tilti. Šobrīd lielākais sasniegums ir 2018. gada 22. septembrī parakstītā Provizoriskā vienošanās. Jau pāvests Jānis Pāvils II ir izteicis dedzīgu vēlēšanos apmeklēt Ķīnu. Arhibīskaps Čelli atceras, ka pat tad, kad pāvests pats jau izmantoja ratiņkrēslus, viņš nebeidza jautāt, vai nebūtu iespējams veikt ceļojumu uz Ķīnu.

“Ķīnas jautājumu” labi pazina pāvests Benedikts XVI - lielā mērā, pateicoties sava priekšgājēja un viņa līdzstrādnieku sniegtajai informācijai. Šai kontekstā 2007. gadā tapa viņa “Vēstule Ķīnas katoļiem”. Arhibīskaps Čelli tajā izceļ trīs galvenos aspektus. Pirmkārt, vēstulē ietvertie doktrinālie skaidrojumi un pastorālie orientieri joprojām ir aktuāli, pat pravietiski. Otrkārt, lai atjaunotu pilnīgu ekleziālo vienotību, ir nepieciešams atjaunot ne tikai vienotību ar Pētera pēcteci, bet arī izlīgt ar brāļiem. Treškārt, Baznīcai Ķīnā, neraugoties uz to, ka tā ir tikai “neliels ganāmpulks”, nevilcinoties ir jāuzņemas evaņģelizējošā misija.

Arī pāvests Francisks, tapat kā viņa priekšgājēji, ir ienesis sev piemītošās harizmas jauninājumu ar jaunām perspektīvām, konkrētu atbalstu un dialoga sparu. Tieši viņa pontifikāta laikā tika parakstīta Provizoriskā vienošanās starp Svēto Krēslu un Ķīnas Tautas Republiku, līdz ar kuru noslēdzas nelikumīgo bīskapu sāpīgā pieredze. “Jau šodien var teikt, ka visi bīskapi Ķīnā atrodas komūnijā ar Pētera pēcteci,” sanāksmē apliecināja arhibīskaps Čelli. Viņš piebilda, ka pastāv arī apstākļi, kas ir nepieciešami, lai risinātu problēmas.

Tātad, Provizorisko vienošanos var uzskatīt gan par sasniegumu, gan arī par starta punktu pretim atjaunotai evaņģelizācijai. Tomēr, kā norāda Svētā Krēsla pārstāvis, “ilūzijām nav vietas, jo ceļš līdz Baznīcas dzīves normalizācijai Ķīnā joprojām ir tāls.” Atvērts paliek arī inkulturācijas temats, jo, kā izriet no sarunām ar ķīniešu bīskapiem, viņi izrāda sirsnīgu vēlēšanos atrasties kopībā ar pāvestu, ar visas pasaules bīskapiem, būt pilntiesīgi katoļi un tai pašā laikā ķīnieši ar savas tautas tradicionālajām vērtībām.

Arhibīskaps Čelli, pamatojoties uz pāvesta Franciska apustulisko pamudinājumu “Gaudete et exultate” – “Priecājieties un līksmojiet” (139), uzsver, ka ir jāklausa Svētā Gara balsij. Nedrīkst vilcināties, ja Gars prasa iet soli uz priekšu, ir jāapbruņojas ar apustulisko drosmi sludinot Evaņģēliju un kontemplējot vēsturi augšāmcēlušā Kristus perspektīvā.

Sanāksmē klātesošos uzrunāja arī Jēzus Sadraudzības ģenerālpriekšnieks Arturo Soza. Viņš aplūkoja ticības inkulturācijas tematu, apgalvojot, ka Baznīcas klātbūtne Ķīnā atbilst Kunga aicinājumam iet pie visām pasaules tautām un būt klātesošai visos cilvēku vēstures nostūros, aicinot cilvēkus pārveidot savu dzīvi saskaņā ar Kristus piedāvāto dzīves modeli. Tēvs Soza atzina, ka personīgi viņam nav bijis tiešas saskarsmes ar Ķīnu un tās kultūru, tomēr, vadot jezuītu ordeni, kuram jau izsenis ir bijušas ciešas attiecības ar šo zemi, nav iespējams nerunāt par inkulturācijas nepieciešamību.

“Inkulturācija ir atvērta un godprātīga tikšanās, kurā katrs parāda to, kas viņš ir,” norādīja tēvs Soza. Viņš atzīmēja, ka kristietībai pieder kaut kas vērtīgs, ko tā var dāvāt katrai cilvēku kultūrai katrā vēstures brīdī. Tās dārgums ir Jēzus Kristus, kas ir atklājis žēlsirdīgo Tēva vaigu un uzsācis brālīguma ceļu, kurā atzīstam sevi par cilvēciskām būtnēm, par brāļiem un māsām, kas ir atbildīgi par kopējo “namu”, kurā varam dzīvot mierā, ja Svētā Gara vadīti, iesim pa sociālā taisnīguma ceļu.

Tā kā kristietība nav kultūra, bet gan reliģija, kas ir spējīga iemiesoties katrā cilvēku kultūrā, tā neuzsāk sāncensību ar kultūrām, kuras satiek. Tieši pretēji, katrai no tām tā atver jaunu iespēju dziļāk iepazīt savas saknes un atvērties universālajai cilvēciskās pilnības realitātei. Tāpēc inkulturācija dara iespējamu arī “ķīniešu katolicismu”, kas tai pašā laikā, ir universāls katolicisms. Ķīniešu katolis saglabā savas saknes, kas dziļi ietiecas šīs zemes kultūrā un savu ticību pauž veidos, kādi pastāv šai kultūrā. Tai pašā laikā ķīniešu katolis piedalās Baznīcas universālajā miesā, kas Svētā Gara iedvesmota, cenšas dot ieguldījumu, lai visas lietas samierinātu Kristū.

Tēvs Soza atzīmēja, ka inkulturēt kristietību Ķīnas kultūrā nav viegli. Šis process ir tikpat komplicēts, cik komplicēta ir ķīniešu kultūra savā milzīgajā daudzveidībā un tradīciju plašumā. Pie tam, neviena dzīvā kultūra nestāv uz vietas. Tāpēc ticības inkulturācija nozīmē nepārtrauktu, dinamisku, vienmēr atvērtu un nekad nepabeigtu procesu. Kā ir pierādījies vēstures gaitā, inkulturācija saskaņā ar Jēzus stilu, prasa lielu pazemības garu. Tas nozīmē, ka ir jāpieņem šī iespēja būt pazemotiem, lai pazemību pārvērstu jaunas dzīvības avotā.

17 aprīlis 2019, 17:26