2019. gada konference par bērnu aizsardzību 2019. gada konference par bērnu aizsardzību  

Seksuālās vardarbības izaicinājums. Svarīgākie soļi, kas veikti pēc 2019. gada konferences

2019. gada februārī Vatikānā norisinājās pāvesta Franciska sasauktā sanāksme par nepilngadīgo personu aizsardzību Baznīcā. Tajā piedalījās visu valstu Bīskapu konferenču priekšsēdētāji un konsekrētās dzīves institūtu vadītāji.

Federiko Lombardi S.I. - Vatikāns

2019. gadā sasauktās sanāksmes dalībnieki risināja jautājumus par seksuālās vardarbības pret nepilngadīgajiem novēršanu. Līdzīga sanāksme notiks no 19. līdz 22. septembrim Varšavā. Tajā piedalīsies Centrālās un Austrumeiropas valstu bīskapi. 

Seksuālās vardarbības izaicinājums. Ko pāvests ir darījis pēc tikšanās 2019. gada februārī. Gatavojoties Varšavas sanāksmei

Mūsdienu pasaulē Baznīca saskaras ar lieliem izaicinājumiem. Būtiskākais no tiem ir ticība un Jēzus Kristus pasludināšana mūsdienu pasaulei, kurā notiek milzīgas kultūras un antropoloģiskas pārmaiņas. Pastāv arī specifiskas problēmas, kurām ir ļoti dziļa ietekme uz Baznīcas dzīvi un tās evaņģelizācijas misiju. Viena no kritiskākajām problēmām pēdējos gadu desmitos ir garīdznieku seksuāla vardarbība pret nepilngadīgajiem, kas ir kaitējusi Baznīcas ticamībai un tās autoritātei, kā arī spējai ticamā veidā sludināt Evaņģēliju. Tā ir metusi nekonsekvences un nepatiesības ēnu uz Baznīcas institūciju, uz Baznīcas kopienu tās kopumā. Tas patiešām ir ļoti nopietni.

Sākot ar nepilngadīgo seksuālu izmantošanu, kas ir vissmagākā problēma, ar laiku un pieredzi esam iemācījušies paplašināt šo perspektīvu dažādos aspektos un šodien biežāk runājam par vardarbību pret "neaizsargātām" personām, kas nav tikai seksuāla vardarbība, bet arī varas un sirdsapziņas ļaunprātīga izmantošana, kā to bieži uzsvēris pāvests Francisks. Jāatceras arī, ka vardarbība tās dažādajās izpausmēs ir cilvēku sabiedrības vispārēja problēma valstīs un dažādos kontinentos, un tā nav ekskluzīva katoļu Baznīcas problēma. Gluži pretēji, tie, kuri objektīvi un dziļi to ir pētījuši, redz, ka ir ļoti atšķirīgi reģioni, vietas, institūcijas, kur šī problēma ir dramatiski izplatīta.

Tajā pašā laikā ir svarīgi meklēt atbildi uz jautājumu par Baznīcu saistībā ar tās - kā jau minējām - ticamību un konsekvenci. Baznīca vienmēr ir  uzsvērusi savu mācību par seksuālo uzvedību un cieņu pret cilvēku. Tāpēc, kaut arī tā nav ekskluzīva Baznīcas problēma, mums tā ir jāuztver absolūti nopietni un jāsaprot, ka tai ir ārkārtīgi negatīva ietekme uz Baznīcas dzīvi un Kunga Evaņģēlija pasludināšanu.

Turklāt, šī ir joma, kurā tiek apdraudēts attiecību dziļums un patiesums ar personām, kuru cieņa mums ir jārespektē. Kā kristieši un katoļi mēs lepojamies ar to, ka personas cieņai ierādām galveno lomu, jo persona ir Dieva attēls. Tāpēc fakts, ka personas tiek ļaunprātīgi izmantotas, necienītas, ka pret tām izturas kā pret priekšmetu, nesaredz viņu ciešanas u.tml, ir zīme tam, ka neesam uzticīgi mūsu ticības un skatījuma uz pasauli pašā pamatā.

Nesenajā kanonisko krimināltiesību reformā ir aspekts, kas var šķist tīri formāls, taču patiesībā no šī skatu punkta ir ļoti nozīmīgs. Ļaunprātīgas izmantošanas noziegumi tiek klasificēti kā noziegumi "pret personas dzīvību, cieņu un brīvību". Tās ir "apkaunojošas" vai "garīdznieka necienīgas darbības". Te tiek uzsvērts, ka Baznīcas skatījumā cilvēka cieņa ir jāliek visa centrā un tāpēc jārespektē kā Dieva attēls. Tas ir pamats absolūti visam. Mūsu atgriešanās, kad pievēršam daudz lielāku uzmanību tam, lai uzklausītu un cienītu ikvienu personu, arī mazo vai vājo, ir viens no svarīgākajiem Baznīcas atgriešanās un šķīstīšanās ceļa posmiem, lai tā būtu ticama.

2019. gada konference: atbildība, norēķina došana, caurspīdīgums

Nepārskatot visu Baznīcas dramatisko notikumu un tās attieksmes pret seksuālo izmantošanu vēsturi, vienkāršības labad varam atsaukties uz 2019. gada februāra "samitu". Šī pāvesta sasauktā tikšanās bija kā globāls mirklis, kurā ar visu Bīskapu konferenču, vīriešu un sieviešu reliģisko kongregāciju pārstāvju starpniecību tika pulcināta visa Baznīca, lai apzinātos un apņemtos efektīvāk turpināt atjaunošanās ceļu. Šīs konferences organizēšana (kuras materiāli publicēti LEV sējumā Apzināšanās un šķīstīšanās) bija vērsta trīs galvenajos virzienos.

Pirmkārt, nepilngadīgo seksuālas izmantošanas un citu problēmu apzināšanās un atbildība par izdarīto; spēja ieklausīties un dziļi, ar līdzjūtību un empātiju saprast šajā jomā notikušo un notiekošā sekas, ciešanas un smagumu. Ieklausīšanās un līdzjūtība ir sākumpunkts attieksmei, kāda jāveido. Protams, arī nepieciešamība garantēt taisnīgu sodu par nodarītajiem noziegumiem un kaitējumu. Šajā sakarā jābūt gataviem novērst šo noziegumu atkārtošanos - vai, vismaz, lai tie notiek arvien retāk, un lai šī realitāte tiek kontrolēta. Tam ir nepieciešama visu Baznīcas locekļu un jo īpaši specifiski kompetentu personu sagatavošana, lai tās varētu rīkoties un būt par atsauci, risinot problēmu. Īsāk sakot: apzināšanās un atbildība, risinot jautājumu tā kopumā.

Otrs ļoti svarīgs, izšķirošs punkts ir "norēķina došana" (angļu valodā bieži runā par accountability) un piesegšanas vai slēpšanas kultūras pārvarēšana. Viens no šīs krīzes dramatiskajiem aspektiem ir tas, ka tā ir publiskojusi ļoti smagus gadījumus, kuri - pat ja reizēm bija zināms, ka tie notiek - tika sistemātiski (un bieži vien ar gandrīz "dabisku" attieksmi) turēti ēnā vai piesegti, kauna dēļ vai sargājot iesaistīto ģimeņu vai institūciju godu utt. Tāpēc ir jāpārvar slēpšanas attieksme un tās vietā jāliek norēķina došana par to, kas notiek, arī no atbildīgo puses. Tā kā šī slēpšanas realitāte bija plaši izplatīta visos līmeņos, bet jo smagāk atbildīgo - kopienas priekšnieku, bīskapu un citu personu vidū - fakts, ka šie gadījumi tika atklāti un visi tika saukti pie atbildības par savu rīcību, tādējādi veicinot skaidrības, atbildības un taisnīguma situāciju, ir vēl viens no absolūti nepieciešamajiem soļiem.

Trešais punkts, par kuru daudz tika runāts konferencē, ir "caurspīdīgums", un tas ir mūsu agrāk teiktā sekas. Tas nenozīmē tikai zināt, ka noziegumi ir bijuši un pastāv, bet arī runāt par tiem un tos izcelt. Protams, faktu patiesības atzīšana ir būtiska, taču caurspīdīgums nozīmē arī zināt un darīt zināmu to, kā uz to tiek reaģēts, ar kādām procedūrām Baznīca visās savās dimensijās risina šīs situācijas, kādus pasākumus tā veic, kādi bijuši tiesas spriedumi vainīgajiem utt. Tādā veidā gan ekleziālā kopiena, gan civilā sabiedrība apzinās, ka šie grēki un noziegumi ir ne tikai zināmi, bet ka pastāv vesels process, kurā kopiena apzināti iesaistās un tādā veidā reaģē uz šīm problēmām.

Svarīgākie soļi, kas veikti pēc 2019. gada konferences

Ja 2019. gada sanāksme bija kopējais sākuma punkts, jāatzīst, ka pēc tās ir veikti daudzi soļi, kas izpildīja visas galvenās saistības, ko 2019. gadā uzņēmās pāvests un Baznīcas centrālā valdība. Par ko ir runa?

Pirmkārt, jau 2019. gada marta beigās Vatikāns un Svētais Krēsls izsludināja jaunus likumus un vadlīnijas, paplašinot šo problēmu – skatot ne tikai nepilngadīgo, bet arī "neaizsargāto personu" ļaunprātīgu izmantošanu. 2019. gada 9. maijā tika izsludināts jauns visai Baznīcai ļoti svarīgs likums, Motu proprio Vos estis lux mundi - "Jūs esat pasaules gaisma" -, ar kuru pāvests noteica, lai visās diecēzēs tiek veidoti biroji, kuri pieņemtu sūdzības un ierosinātu procedūras, ātri reaģējot uz pārkāpumiem. Turklāt pāvests Francisks noteica par pienākumu visiem priesteriem un garīgajām māsām ziņot par pārkāpumiem, kas viņiem ir zināmi, un aicināja to darīt arī kristīgos lajus. Tagad visiem priesteriem un garīgajām māsām ir morāls pienākums ziņot par viņiem zināmiem vardarbības gadījumiem pret nepilngadīgajiem, un ne tikai par noziegumiem, kas saistīti ar nepilngadīgajiem, bet arī par tiem, kas vērsti pret citām neaizsargātām personām, vai citiem vardarbības gadījumiem. Arī laji ir aicināti to darīt, un viņiem ir jāzina konkrēta vieta, kur viņi var iesniegt sūdzību. Tas ir ļoti apņēmīgs solis. Protams, ir jāseko, vai tas tiek pilnībā ieviests praksē, bet tas jau ir likums visai Baznīcai. Tas ir absolūti fundamentāls pāvesta solis, iespējams, vissvarīgākais šajā jomā gandrīz divdesmit gadu laikā. Turklāt tas pats likums nosaka arī procedūru attiecībā uz augstākā ranga priekšnieku - reliģisko institūciju vadītāju, bīskapu, kardinālu - denuncēt ne tikai par ļaunprātīgām izmantošanām, bet arī par "piesegšanas" gadījumiem. Tādējādi, atbildības un norēķina došanas jautājumi tiek risināti radikālā veidā.

Turklāt 2019. gada decembrī tika atcelts "pontifikālais noslēpums" darbībām, kas saistītas ar seksuālas vardarbības jautājumiem, un tas dod iespēju skaidrāk un brīvāk sadarboties arī ar civilajām iestādēm. Tātad, lielāks "caurspīdīgums". Ir jāpiemin arī slavenais Vademecum, kas tika pabeigts un publicēts 2020. gada jūlijā, un kuru enerģiski pieprasīja pāvests, norādot to kā vienu no 2019. gada sanāksmes pirmajiem mērķiem. Tas ir skaists, satura ziņā bagāts dokuments, kuru izstrādāja Ticības doktrīnas kongregācija un tas ir paredzēts diecēzes bīskapiem un institūciju vadītājiem. Tas nav kaut kas īpaši jauns, bet sakārto un izskaidro visus gadījumus, kuri ir jāzina un kas tieši ir veicams katrā konkrētā situācijā. Tas ir instruments, kas patiešām bija ļoti vajadzīgs. Kad tas tika publicēts, par to netika daudz runāts, bet tas ir viens no būtiskākajiem dokumentiem, uz ko norādīja 2019. gada sanāksme, un tas tika izstrādāts.

Salīdzinoši nesen, 2021. gada Vasarsvētkos, tika publicēta jaunā Kanonisko tiesību kodeksa VI grāmata, kas iekļauj sevī gandrīz visus Baznīcas krimināllikumus, kuri tagad ir pārformulēti un sakārtoti tā, lai jaunās normas, kas gadu gaitā tika pieņemtas ļaunprātīgas izmantošanas un citās jomās, tagad būtu savāktas un apkopotas Kanonisko tiesību kodeksā, pirms tam tās bija "izkaisītas" dažādos rakstos un dokumentos. Uzsveram, ka tagad var teikt, ka tieši šīs ir tās galvenās lietas, kuras tika gaidītas no pāvesta un Svētā Krēsla pēc 2019. gada sanāksmes. Un tās tika izdarītas.

Var piebilst, ka šajā pašā periodā, tas ir, 2020. gada novembrī, tika publicēta arī apjomīgā "McCarrick Report (Makarika atskaite)", kad pēc pāvesta gribas tika sīki izpētīta ļoti smagā skandāla vēsture, kas satricināja visu Baznīcu, bet jo sevišķi Baznīcu Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā tas bija iespējams, ka persona, kas bija vainīga ļaunprātīgā izmantošanā, sasniedza Baznīcas varas virsotnes, kļūstot par Vašingtonas arhibīskapu un vēlāk par kardinālu? Arī šo publikāciju varam uzskatīt par sāpīgu, bet drosmīgu soli ceļā uz caurspīdīgumu, cenšoties dot norēķinu par noziegumiem un uzņemties atbildību visaugstākajos līmeņos.

Saskaramies ar milzīgu, smagu un sāpīgu problēmu, kas saistās ar Baznīcas ticamību. Tomēr nevar teikt, ka nekas netika darīts vai maz tiek darīts. Ir skaidri un gaiši jāsaka, ka vispārējā Baznīca ir cīnījusies un cīnās ar šo problēmu, tā ir veikusi nepieciešamos pasākumus un noteikusi normas un procedūras, kā pareizi pret to attiekties.

Turpmākais ceļš: no normām līdz praksei

Tas, protams, nenozīmē, ka viss jau ir izdarīts, jo, kā mēs zinām, viena lieta ir noteikt normas, atskaites sistēmu, cita lieta ir mainīt realitāti, to īstenot praksē. Gaidāmā Centrālās un Austrumeiropas baznīcu konference Varšavā šā gada septembrī par nepilngadīgo personu aizsardzību ir paredzēta tieši par šo tēmu. Faktiski ikvienā ģeogrāfiskajā un ekleziālajā reģionā, kam no vēsturiskā un kultūras viedokļa ir kopīgi aspekti un problēmas, ir jāpārdomā, kur mēs atrodamies un kādi ir konkrētie veidi, kā efektīvi ieviest dzīvē universālās Baznīcas vadlīnijas. Citos reģionos tas jau ir izdarīts: piemēram, aptuveni pirms gada liela konference notika Meksikā, Latīņamerikā. Tad pandēmija pārtrauca daudzas programmas un izraisīja kavēšanos. Tomēr dažos kontinentos un reģionos tas, kas pašlaik tiek plānots saistībā ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, tiek darīts vai ir jau izdarīts. Runa te ir par universālās Baznīcas kopīgā ceļojuma būtisku soli, kas attiecas uz šo ģeogrāfisko, kultūras un ekleziālo teritoriju.

Noslēgumā. Daudz ir paveikts gan vispārējo noteikumu, gan arī konkrētās pieredzes līmenī. Dažās vietās vairāk, citās mazāk. Tikšanās ir nepieciešama, lai dalītos  zināšanās un meklētu konkrētus un efektīvus veidus problēmu risināšanai. Mēs esam ceļā un paliksim ceļā, taču iesim ceļu, kas pēc būtības ir pietiekami skaidrs un pa kuru ir nepieciešams iet ātri un noteikti, lai mazinātu ciešanas, atjaunotu taisnīgumu, novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, atjaunotu ticamību un uzticību Baznīcas kopienai tās iekšienē un misijā pasaules labā.

27 augusts 2021, 08:00