"Visi esam Kunga dāvana" – pāvesta ievadvārdi bīskapa Anheleļji homīliju krājumam

Pāvests Francisks ir uzrakstījis ievadvārdus argentīniešu tautības bīskapa Enrikes Anhela Anheleļji homīliju krājumam ar nosaukumu “Uzklausot Dievu un tautu” (In Ascolto di Dio e del Popolo). Homīlijas ir tapušas laikā no 1968. līdz 1976. gadam. Lūk, ko Svētais tēvs raksta 12. februārī iznākušās grāmatas priekšvārdā:

FRANCISKS

Katrs vīrietis, katra sieviete, katrs ticīgais: visi esam Kunga dāvana, ļoti dārga dāvana. Katrs no mums ir dāvana visiem un visai Baznīcai, kas dzīvo precīzā kontekstā, laikā un vietā. Mēs esam konkrētas dāvanas un šādā veidā, dzīves vienkāršībā, ko dzīvojam, esam arī dāvana visiem. Jo vairāk mēs pieaugam draudzībā ar Kungu un citiem, jo vairāk izlīdzinās asumi, nocietināšanās, nesaskaņas, vai precīzāk, tie pārstāj būt par šķērsli kopībai un paradoksālā kārtā kļūst par mūsu vienīgo un neatkārtojamo esamības veidu, par specifisku krāsu dāvanai, kāda mēs esam priekš citiem.

Tātad, visi esam dāvana, un tomēr, svētajos Baznīca atzīst cilvēkus, kas ir plašāka, jeb universāla dāvana. Tāpēc viņi tiek kanonizēti, lai viņu eksistence un draudzība var sasniegt arī tos cilvēkus, vietas, kontekstus un laikus, kuri tiem nav bijuši tuvi. Svētie, patiešām, ir brāļi, kas tik ļoti līdzinās Jēzum, ka var kalpot par drošiem atbalsta punktiem (piemēram, mācībā, draudzībā un dievbijībā) katram Dieva bērnam.

Lai visi būtu vienotāki ar Tēvu un brāļiem, vairāk līdzinātos Jēzum, būtu vienotāki kā brāļi un māsas savā starpā, Riohas bīskaps, svētīgais moceklis Enrike Anheleļji ir bijis un joprojām ir Kunga dāvana Baznīcai Argentīnā. Viņš ir vīrs, kuru vadīja liela brīvība un liela mīlestība uz katru cilvēku – draugu, vai pretinieku, brāli, vai ienaidnieku. Viņš bija bīskaps-katolis vārda pilnā nozīmē, jo bija vienots ar universālo Baznīcu uzklausot un bērnišķi paklausot pāvestam, un dedzīgi iesaistoties Vatikāna II Ekumeniskā koncila norāžu un impulsu īstenošanā savā diecēzē.

Tā, piemēram, ļoti skaista, un es teiktu, aizkustinoša ir maniere, kādā viņš stāsta sev uzticētajiem ļaudīm par tikšanos ar pāvestu Pāvilu VI, veicot vizīti “Ad limina Apostolorum”. Ar tādu pašu entuziasmu viņš iepazīstina ticīgos arī ar tikšanās rezultātu un vēstulēm, kas saņemtas no Romas. Tajā pašā laikā, neraugoties uz briesmām un aizvien augošo naidu no pretinieku puses, neraugoties uz bailēm un draudiem, viņš turpina pildīt savu mandātu būt par Baznīcas ganāmpulka ganu.

Tas ir ganāmpulks, kurš nav domāts tam, lai aizvērtos sakristejā, bet gan lai izplatītu Dieva mīlestību, kas tiek pieņemta un svinēta sakramentos, vienkāršajā ikdienas, darba, ģimenes, apvienību, solidaritātes aktivitāšu dzīvē. Nedomāju, ka Anheleļji bija varonis, bet moceklis gan (un par tādu viņu ir atzinusi Baznīca).

Moceklis liecina, ka, ja sirds un prāts mājo Dievā, tad viņā vienmēr dzimst patiesas mīlestības attieksme pret visiem un atteikšanās no jebkādas manipulēšanas un vieglākā ceļa iešanas savās interesēs, vai mierīgas dzīves dēļ, ja uz spēles tiek liktas vājāko, atstumto un to, kurus šodien saucam par perifēriju cilvēkiem, tiesības un dzīve. Tāpēc bīskaps Anheleļji un viņa homīlijas, kas ir savāktas šajā grāmatā ar nosaukumu “Uzklausot Dievu un tautu”, var kalpot arī par iedvesmas un izaugsmes avotu evaņģēliskajā izaicinājumu un situāciju izšķirtspējā, ko ikviens no mums ir aicināts piekopt Baznīcā, kā arī profesionālajā un ģimenes dzīvē. 

Monsinjors Enrike bija arī vienkāršo ļaužu gans. Viņš spēja novērtēt tautas dievbijību (kas ir saistīta ar vietām, laikiem, savas zemes  un savas tautas svētkiem), lai vienotībā un solidaritātē veicinātu tautas piederību Kristum un Mātei Baznīcai. Viņa sprediķošana patiešām bija veltīta tautai, kā par to liecina arī šis izdevums. Tā bija adresēta visiem un saprotama visiem. Tā balstījās uz konkrētiem sociālās dzīves apstākļiem, lai parādītu, ka Evaņģēlijs nav ideja un ka ticība nav ticējums. Ticība Kristum nozīmē ienākšanu attiecībās, kas izmaina sirdi, prātu un veidu, ar kādu raugāmies uz sevi un citiem. Evaņģēlijs mums liek raudzīties ar mīlestību.

Tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte

15 februāris 2024, 17:24