Pāvests tiekas ar premonstratiešu ordeņa piederīgajiem

Inese Šteinerte - Vatikāns

Jau pirmajā pastāvēšanas gadsimtā premonstratieši pieredzēja skaitlisku uzplaukumu visā Eiropā. Lai arī iedvesma tika gūta no Premontre kopienas, katrai jaunajai kopienai bija savs stils un īpatnības. Tādējādi izveidojās autonomu un stabilu kopienu federācija.

 “Reliģisko ordeņu vēsture bieži liecina par zināmu spriedzi starp dibinātāju un viņa nodibinājumu,” teica pāvests, 22. septembrī pieņemot audiencē premonstratiešu ordeņa piederīgos. “Ja nav spriedzes,” turpināja Francisks, “tad institūts mirst kopā ar dibinātāju. Spriedze palīdz augt kopienai, reliģiskajam ordenim.”

Svētais Norberts bija misionārs, ceļojošs sludinātājs. Būdams Magdeburgas arhibīskaps, viņš rūpējās par toreizējās Vācu impērijas robežu evaņģelizāciju. “Kā svētā Norberta misionārā harizma varēja īstenoties stabilās un konkrētai vietai piesaistītās kopienās?” jautāja pāvests. Daudzi premonstratiešu klosteri un abatijas ir saistīti ar kāda konkrēta reģiona vēsturi, ar laimīgiem brīžiem un pārbaudījumiem tajā. Pāvests atzīmēja, ka šī sasaiste liek nojaust, ka stabilitāte un misija, dzīve vienā vietā un evaņģelizācija var iet kopīgā solī.

 “Brāļu un māsu kopienu klātbūtne ir kā gaiša bāka apkārtējā vidē, un tomēr, ļaudis zina, ka reliģiskās kopienas ne vienmēr pilnībā atbilst tai dzīvei, uz kuru tiek aicinātas,” teica pāvests. Viņš atzīmēja, ka konkrētu kristīgo pieredzi veido labie nodomi un kļūdas, tā sastāv no sākšanas arvien no jauna, kas atkārtojas atkal un atkal. Svētais tēvs iedrošināja no tā nekaunēties. Ne velti premonstratieši savā kanoniskajā svētsolījumā apņemas dzīvot atgriešanās un kopības garā. Francisks apliecināja, ka tieši šī atsākšana no jauna un atgriešanās brālīgumā, ir skaidra Evaņģēlija liecība, kas ir vērta vairāk nekā daudzi sprediķi.

Pāvests norādīja, ka šodien premonstratiešu vēsturiskie nodibinājumi Eiropā ir aicināti uzkavēties pārdomās par savu vēsturi. “Tik lielā mērā, kādā izdzīvosiet savus pirmsākumus, sapratīsiet, kāda ir jūsu galvenā iedvesma,” teica Francisks. Viņš aicināja neaizmirst, ka būt reliģiskajam ordenim, nozīmē mācīties citam no cita, attīstīt brālīgu interesi par citām kopienām. Katra kopiena saglabā savu identitāti, neuzspiežot to citiem, bet atzīst to, kas ir kopīgs.

Premonstratiešu regulārkanoniķi ir misionāri, jo, pateicoties savai harizmai, tie cenšas vadīties pēc Evaņģēlija un konkrētām cilvēku vajadzībām. Ar abatiju ir saistītas vietējās ģimenes, cilvēki, kuri strādā tai pašā reģionā. Bieži vien tie dalās ilgā kopīgā vēsturē ar reliģiskajiem. Pāvests izcēla spēju iekļauties ļaužu vidū un veikt ar viņiem dialogu, atzīmējot, ka tā ir harizma, kas nemitīgi ļauj izjust realitāti. Konkrētā veidā premonstratiešu māju misija īstenojas sociāla, ekonomiska un kultūras rakstura izvēlēs. Vai mūsu ekonomiskās izvēles būs evaņģēliskā vienkāršība, vai arī kļūsim uzņēmēji, kuriem rūp peļņa? Vai dosim priekšroku viesmīlībai un brālīgumam? Pāvests brīdināja, ka nevar kalpot diviem kungiem.

Francisks aicināja pajautāt arī, kādas sekas premonstratiešu darbība var atstāt uz vidi. Viņš teica, ka abatija, vai klosteris var kļūt par darba devējiem, pieņemot cilvēkus, kuriem grūti atrast darbu. Tie var sadarboties arī ar darbā iekārtošanas aģentūrām. “Saprātīga atvērtība, daloties kultūras labumos, dārzos un dabas teritorijās, var dot ieguldījumu plašāka apvidus dinamismā,” norādīja Francisks. Viņš piebilda, ka ekonomiskās un sociālās izvēles nav atraujamas no ordeņa misijas. Arī kontakti ar sabiedriskajām organizācijām un kopienas investīcijas var sekmēt labu iniciatīvu attīstību.

Daudzi premonstratieši ir kalpojuši kā prāvesti, skolotāji un misionāri. Viņi dzīvo kopienu, draudžu, skolu un to zemju cilvēku atmiņā, kur savulaik ir darbojušies. Sekojot svētā Norberta pēdās, premonstratieši īpašu uzmanību veltī Euharistijai – gan svinībām kopā ar plašāku kopienu, gan klusai adorācijai. “Tieši tāpat kā Kungs ir klātesošs Euharistijas sakramentā mūsu dēļ, Viņš caur mums vēlas būt klātesošs katra cilvēka dzīvē, kuru satiekam,” sacīja pāvests. Viņš novēlēja, lai svētā Norberta sekotāji kļūst par to, ko viņi svin, pieņem un adorē – par Kristus miesu, un Viņā par uguni, pie kuras daudzi var sasildīties.