Izbrīns, pielūgsme un sinode
ANDREA TORNIELLI
“Ja pietrūkst spējas brīnīties un netiek praktizēta adorācija, tad nav arī ceļa, kas mūs vestu pie Kunga. Tad nebūs arī sinodes, nekā nebūs…”. Tā ir frāze, kas spontāni pievienota homīlijai Corpus Domini svētku Mises laikā, un kas daudz ko atklāj par to, kā pāvests Francisks raugās uz “procesu”, kas attiecas uz gaidāmo sinodi un kā viņš vērtē sinodālo ceļu, kas tiek iets. Tā atklāj visu par katra autentiska Baznīcas ceļa izejas punktu, jo, kā sacīja Francisks homīlijā, “mums ir jāiziet no sava es mazās istabas un jāienāk brīnīšanās un pielūgsmes lielajā telpā. Un tā mums ļoti pietrūkst! Tas mums pietrūkst, kad speram daudzus soļus, lai satiktos, sanāktu kopā, domātu kopā par pastorālo darbu.
Pagājušā gada septembrī publicētā žurnāla La Civiltà Cattolica slejā pāvests Francisks izklāstīja savu viedokli par to, kā risināt mūžseno “viri probati” jautājumu un Amazones reģionam veltītajā sinodē izvirzīto priekšlikumu ordinēt precētus vīriešus: “Notika diskusija… spraiga diskusija… pamatota diskusija, bet nebija nekādas izšķiršanas, kas ir kaut kas cits nekā tikai labas un pamatotas vienprātības vai relatīva vairākuma panākšana. Mums jāsaprot, ka Sinode ir kas vairāk par Parlamentu; un šajā specifiskajā gadījumā nevarēja izbēgt no šīs dinamikas. Šajā jautājumā tā bija bagātīga, produktīva un pat nepieciešama parlamentārā apspriede; taču nekas vairāk”.
Bez brīnīšanās (kas notiek, protams, ne jau uzspiežot, bet pateicoties žēlastībai) un bez adorācijas (kas arī ir ne mazāk ievērojama konsekvence) Baznīca kļūst pasaulīga un beigās iegūst politisku un ideoloģisku veidolu. Līdz ar to galvenais vairs nav Tas, bez kura mēs neko nespējam darīt, bet stratēģijas, taktikas, komunikācijas mārketinga mākslīgi radītā uguņošana, ietekmes grupas un konsorciji ar saviem plāniem, kas varbūt ir arī pretējas, bet kuras vieno kopības trūkums. Tas savā ziņā ir nopietnāks sagrozījums nekā daudzi citi “ievainojumi” un grēki, jo tas iztukšo un padara sausu Baznīcas dzīves dinamiku no iekšpuses, priekšplānā atstājot nevis klausīšanos Svētajā Garā, bet mūsu projektus, mūsu struktūru un mūsu reformas plānu efektivitāti. Tas ir risks, par kuru Pētera pēctecis brīdina jau ilgāku laiku. Kā viņš to nesen darīja arī Vasarsvētku homīlijā, atgādinot, ka “Svētais Gars apstiprina kopuma primātu. Kopumā, kopienā Gars dod priekšroku darbībai un novitātei… Ja mēs šodien klausīsimies Garā, tad nekoncentrēsimies uz konservatīvajiem un progresīvajiem, tradicionālistiem un novatoriem, pa labi un pa kreisi: ja kritēriji ir tādi, tad tas nozīmē, ka Baznīcā tiek aizmirsts Gars. Paraklēts mudina tiekties pēc vienotības, saskaņas, dažādību līdzsvara. Viņš parāda mums vienas Miesas daļas, brāļus un māsas mūsu vidū. Meklēsim kopumu! Ienaidnieks grib, lai atšķirības pārvērstos opozīcijā, un šī iemesla dēļ pārvērš tās par ideoloģijām”.
Ja pietrūks izbrīna un pielūgsmes, ja pietrūkst klausīšanās Garā un vienotības primāta, tad nebūs sinodes – pagājušajā svētdienā teiktajā uzrunā uzsvēra Romas bīskaps. Labākajā gadījumā tā būs tikai laba parlamentārā apspriede.
