Evaņģēlija sludināšana vienmēr ir saistīta ar krusta apskaušanu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Homīlijā pāvests apgalvoja, ka Evaņģēlija sludināšana vienmēr ir saistīta ar konkrēta krusta apskaušanu. “Vārda pazemīgā gaisma ienes skaidrību atvērtās sirdīs un sajaukumu un atteikšanos tajās, kas tādas nav,” teica Francisks. To nemitīgi var redzēt Evaņģēlijā:
“Labā sēkla, kas iesēta zemē, nes augļus – simtreiz, sešdesmit, trīsdesmit reizes, bet tā pamodina arī skaudību ienaidniekā, kas naktī steidz sēt nezāles. Žēlsirdīgā Tēva mīlestība pievelk apmaldījušos dēlu, lai tas atgrieztos mājās, taču tā izsauc arī vecākā dēla dusmas. Vīna dārza saimnieka dāsnums raisa pateicības jūtas vēlākā laika strādniekos un asus vārdus tajos, kuri strādāja pirmie. Jēzus tuvība, kurš iet ēst kopā ar grēciniekiem piesaista Zaheja, Mateja, samarietes sirdi..., bet izsauc nosodījumu tajos, kas uzskata sevi par taisnīgiem...”
Pāvests atgādināja, ka krusts ir klātesošs Kunga dzīvē jau sākot no Viņa piedzimšanas. Tas ir klātesošs pat pasludināšanas brīdī, kad Jaunava Marija bija izbijusies, saklausot eņģeļa balsi. Krusts bija klātesošs Jāzepa nodomā pamest savu apsolīto līgavu. Tas ir klātesošs Heroda veiktajās vajāšanās un Svētajai Ģimenei ciešot neērtības.
Jēzum nācās rēķināties ar savu draugu nodevību un ar pamestību Pēdējo vakariņu laikā, Viņš pacietīgi pieņēma nelikumīgu apcietināšanu, spriedumu un netaisnīgu tiesu, šaustīšanu un spļāvienus sejā... Jēzus apskāva krustu visā pilnībā, jo krustā nepastāv liekulība. Krusts nav atkarīgs no apstākļiem. Ar krustu netirgojas. Krustā ir kaut kas, kas veido integrālu mūsu cilvēciskā stāvokļa daļu, mūsu ierobežojumus un trauslumu. Protams, tajā ir arī kaut kas no tā, kas nesaistās ar mūsu trauslumu, bet gan ar čūskas kodienu, kura, redzot krustu, cenšas tajā iekost, to saindēt un diskreditēt visu, kas uz tā paveikts. Taču, kā apgalvoja pāvests, Kunga miesa čūskai bija kā inde, bet mums tā kļuva par pretindi, kas neitralizē ļaunā spēku.
Krusts ir Evaņģēlija sludināšanā, bet tas ir krusts, kurš atpestī. Būdams slacīts ar Jēzus asinīm, krusts kļūst par Kristus uzvaras spēku, kas uzveic ļaunumu un atbrīvo mūs no tā varas. Kopā ar Jēzu apskaujot krustu, varam atpazīt un atgrūst skandāla indi, ar kuru dēmons grasās mūs saindēt, kad negaidīti sastopamies ar krustu savā dzīvē. “Šis ir skandālu laikmets,” piebilda Francisks.
“Mēs neļausimies skandāliem, jo skandāliem neļāvās Jēzus, redzot, ka Viņa priecīgā pestīšanas vēsts nabadzīgajiem skanēja caur klaigām un to cilvēku draudiem, kuri negribēja uzklausīt Viņa vārdu. Mēs neļaujamies skandālam, jo tam neļāvās Jēzus, kurš dziedināja slimos un atbrīvoja cietumniekus strīdu un morālu, juridisku, klerikālu pretrunu apstākļos, kādi radās ikreiz, kad Viņš darīja labu. Jēzus nav ļāvies skandālam, atgriežot redzi aklajiem ļaužu vidū, kuri aizvēra acis, lai neredzētu un kuri skatījās uz citu pusi... Mēs neļausimies skandālam, jo Evaņģēlija sludināšana nav iedarbīga mūsu daiļrunīgo vārdu, bet gan krusta spēka dēļ.”
Homīlijas noslēgumā pāvests norādīja, ka Kungs mums vienmēr dod to, ko lūdzam, bet dara to savā dievišķā veidā. Šis veids prasa krustu, taču ne jau mazohisma, bet mīlestības dēļ.
Francisks atsauca atmiņā kādu savas dzīves epizodi, kad viņš piesauca Kunga žēlastību kādā smagā situācijā. Bergoljo tad bija devies vadīt garīgos vingrinājumus dažām klostermāsām. Pēdējā vingrinājumu dienā, kā tas bija ierasts, viņas izdarīja grēksūdzi. Atnāca arī kāda gados veca māsa ar gaišām, mirdzošām acīm. Viņa bija Dieva cilvēks. Pašreizējais pāvests, toreiz kardināls, kā gandarīšanu esot aicinājis palūgties par viņu, lai saņemtu žēlastību, pēc kuras ilgojās. “Ja jūs lūgsiet Kungu, Viņš man to noteikti piešķirs,” teicis Horhe Marija Bergoljo. Klostermāsa esot nogaidījusi, it kā tai brīdī lūgdamās, un atbildējusi: “Protams, Kungs jums dos žēlastību, taču Viņš to dos savā, dievišķā veidā”.
