Kristus cieš, lai mūs atbrīvotu no pretošanās būt mīlētiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pirms aplūkot katru dienu atsevišķi, Francisks atgādināja, ka mēs izdzīvojam šo noslēpumu katru reizi, kad svinam Euharistiju. Kad ejam uz Misi, mēs ejam ne tikai lūgties, bet no jauna izdzīvot šo Lieldienu noslēpumu, mūsu pestīšanas noslēpumu.
Runājot par Lielo ceturtdienu, pāvests uzsvēra, ka Kristus Miesa un Asinis mūs atbrīvo no grēka un nāves verdzības. Pēdējo Vakariņu laikā Euharistijā Jēzus atstāja saviem mācekļiem savas mīlestības testamentu. Runa ir ne tikai par piemiņu, bet Viņa pastāvīgo klātbūtni. Tieši tur meklējama atpestīšana no ikvienas verdzības.
Lielā piektdiena ir gandarīšanas, gavēņa un lūgšanas diena – turpināja Svētais tēvs. Pielūdzot Krustā sisto Jēzu, paturēsim savā prātā un sirdī slimo, nabagu un šīs pasaules atstumto ciešanas; mēs pieminēsim nevainīgos karu, diktatūru, ikdienas vardarbības, abortu un citus upurus.
Jēzus pie krusta pabeidz Viņam Tēva uzticēto darbu – Viņš nokāpj šīs pasaules ciešanu bezdibenī, lai to dziedinātu un pārveidotu. Francisks aicināja padomāt par tumsu, kādā atrodas pasaule: par kariem, bērniem, kuri mirst badā, kuriem nav izglītības, terorisma vai narkotiku tirdzniecības upuriem. Jēzus ir klātesošs šajā nāves Kalvārijā un cieš. Viņš cieš, lai atbrīvotu arī katru no mums no tumsas varas, no lepnības, no pretošanās tikt mīlētiem, būt Dieva mīlētiem. Un to var izdarīt tikai Dieva mīlestība. Viņa rētās mēs esam dziedināti – raksta apustulis Pēteris (sal. 1 Pēt 2, 24). Svētais tēvs piebilda, ka, pateicoties pie Krusta pamestajam Kristum, vairs nekad neviens nav pamests nāves tumsā. Nekad! Jēzus vienmēr ir līdzās. Mums ir tikai jāatver sava sirds un jāļauj Viņam mūs uzlūkot.
Lielā sestdiena ir klusā diena. Pār visu zemi valda liels klusums. Šajā dienā arī Marija raud, bet viņas sirds ir ticības, cerības un mīlestības pilna – norādīja pāvests. Marija ir nomodā. Visdziļākās tumsas stundā viņa kļūst par visu ticīgo, par Baznīcas Māti un cerības zīmi. Lai viņa mūs atbalsta brīdī, kad mūsu krusta nasta kļūst pārāk smaga.
Sestdienas tumsā – Lieldienu vigīlijā – atskanēs priecīgais Alleluja un atspīdēs gaisma. Tas, kurš tika piesists krustā, augšāmcelsies. Viņš piepildīs mūs ar pārliecību, ka labais vienmēr gūst uzvaru pār ļauno, dzīvība – pār nāvi. Karavīri, kuri apsargāja Kristus kapu, redzēja, ka Viņš augšāmcēlās. Tie redzēja Viņu dzīvu esam, taču viņiem tika samaksāts, lai klusē. Francisks norādīja, ka šeit sastopamies ar noslēpumu, par kuru Jēzus jau iepriekš bija runājis. Pasaulē valda divi kungi – Dievs un nauda. Tas, kurš kalpo naudai, nostājas pret Dievu – viņš atgādināja.
Noslēgumā pāvests pieskārās šī brīža kontekstam, ko iezīmē pandēmija. Šajos ciešanu apstākļos Kristus krusts ir kā bāka, kas jūrniekiem, kuri vēl atrodas bangojošajā jūrā, rāda ceļu uz ostu. Kristus krusts ir cerības, kas nepieviļ, zīme – uzsvēra Francisks.
