Kristiešu vienotība ir lūgšanas un mīlestības auglis

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību, kas iesākās 18. janvārī un noslēgsies 25. janvārī, mēs lūdzam no Dieva vienotības dāvanu, lai pārvarētu šķelšanās skandālu Kristum ticīgo vidū. Svētais tēvs atgādināja, ka Jēzus pēc Pēdējām vakariņām lūdzās par savējiem, “lai viņi būtu viens” (Jņ 17, 21). Tā bija Viņa lūgšana pirms Ciešanām. Mēs varētu teikt – Viņa garīgais testaments. Pāvests aicināja ņemt vērā, ka Kungs nepavēlēja mācekļiem, lai viņi būtu vienoti, ne arī uzstājās ar uzrunu, lai motivētu viņus un atklātu šādas prasības nozīmi. “Nē, [Jēzus] lūdza Tēvu par mums, lai mēs būtu viens”, uzsvēra Francisks. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka, lai panāktu vienotību, mums nepietiek ar saviem spēkiem vien. Vienotība vispirms ir dāvana. Tā ir žēlastība, ko mums ir jālūdz lūgšanā.

Uzrunas turpinājumā pāvests arī atzina, ka tā ir vajadzīga katram no mums. Mēs, tiešām, atskārstam, ka neesam spējīgi nosargāt pat savu iekšējo vienotību. Pat apustulis Pāvils juta sevī sašķeltību, sakot: “Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu” (Rom 7, 19). Viņš bija sapratis, ka daudzu mums visapkārt vērojamo šķelšanos – vai tās būtu mūsu savstarpējās šķelšanās, nesaskaņas ģimenē, sabiedrībā, starp tautām un pat ticīgo starpā – sakne meklējama mūsos pašos. Vatikāna II koncila dokumentā “Gaudium et spes” lasām, ka “nelīdzsvarotība, no kuras cieš mūsdienu pasaule, patiesībā ir saistīta ar daudz dziļāku līdzsvara trūkumu, kura iemesli meklējami cilvēka sirdī. Jau pašā cilvēkā noris cīņa starp dažādiem strāvojumiem. (…) Tādējādi viņš cieš no savas iekšējās sašķeltības, un šī iemesla dēļ arī sabiedrībā rodas tik daudzas un tik lielas nesaskaņas” (GS 10). Pāvests piebilda, ka, lai atrisinātu nesaskaņas, mums nav jānostājas pret kādu, jo nevienprātība izraisa tālāku nevienprātību, bet mums ir jālūdz no Dieva miera, izlīgšanas un vienotības dāvana. Tas ir īstais līdzeklis, lai tiktu galā ar sašķeltību.

Un tas attiecas vispirms uz pašiem kristiešiem – sacīja Francisks. Vienotība ir nekas cits kā lūgšanas auglis. Ar diplomātiskajiem pūliņiem un akadēmiskajiem dialogiem nepietiek. Jēzus to zināja un pavēra mums ceļu, lūdzoties. Līdz ar to mūsu lūgšana par vienotību ir pazemīga, taču paļāvības pilna pievienošanās Kunga lūgšanai. Viņš apsolīja, ka katru Viņa vārdā izteikto lūgumu Tēvs uzklausīs (sal. Jņ 15, 7).

Šajā kontekstā pāvests aicināja mūs uzdot sev jautājumu: “Vai es lūdzos par vienotību?” Tas ir svarīgi, jo no lūgšanas par kristiešu vienotību ir atkarīga ticība pasaulē. Patiesi, Kungs lūdzās par vienotību mūsu starpā, “lai pasaule ticētu” (Jņ 17, 21). Pasaule ticēs ne tāpēc, ka mēs to pārliecināsim ar spēcīgiem argumentiem, bet tāpēc, ka būsim mīlestības, kas mūs vieno, liecinieki – sacīja Svētais tēvs.

Francisks atgādināja, ka šajos smago pārbaudījumu laikos ir vēl jo vairāk jālūdzas, lai vienotība gūtu virsroku pār konfliktiem. Paldies Dievam, pēdējo gadu desmitu laikā ir sperti svarīgi soļi, taču mums tik un tā ir jāpastāv mīlestībā un lūgšanā, jābūt nenogurstošiem un jāizvairās no neuzticēšanās. Tas ir Svētā Gara iesāktais un nospraustais ceļš Baznīcā, un mēs no tā neatkāpsimies – piekodināja pāvests.

Lūgties nozīmē cīnīties par vienotību – turpinājumā norādīja Francisks. Jā, cīnīties, tāpēc ka mūsu ienaidnieks velns, kā to izsaka pats vārds, ir tas, kurš šķeļ. Jēzus Svētajā Garā lūdzas par vienotību, bet velns vienmēr šķeļ, jo tas viņam ir izdevīgi. Viņš visur un visādos veidos ienes šķelšanos, kamēr Svētais Gars vienmēr vieno.

Francisks paskaidroja, ka parasti velns mūs nekārdina smalkos teoloģiskos jautājumos, bet viņš spēlē uz brāļu vājībām. Viņš ir viltīgs. Viņš ļoti pārspīlēti parāda mums citu kļūdas un trūkumus, sēj nesaskaņas un izprovocē kritikas. Taču Dieva ceļš ir pavisam citādāks. Dievs mūs pieņem tādus, kādi mēs esam, un Viņš mūs ļoti mīl. Viņš mīl mūs tādus, kādi esam, un pieņem mūs tādus, kādi esam – uzsvēra pāvests. Mēs esam atšķirīgi, grēcīgi, bet Dievs mūs tādus pieņem un vienmēr mudina būt vienotiem.

Svētais tēvs ieteica, lai mēs sevi pārbaudām un pajautājam sev, vai vietās, kur atrodamies, mēs sējam nesaskaņas vai ar Dieva dotajiem līdzekļiem – lūgšanu un mīlestību – iestājamies vienotības labā. Francisks piebilda, ka nesaskaņas uzturam īpaši ar citu aprunāšanu. Tas ir velna ierocis, ko viņš izmanto, lai šķeltu kristīgo kopienu, ģimeni, draugus. Turpretī Svētais Gars mūs vienmēr mudina būt vienotiem.

Katehēzes noslēgumā pāvests atgādināja, ka šī gada Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību temats saistās tieši ar mīlestību: “Palieciet manā mīlestībā, un jūs nesīsiet daudz augļu” (sal. Jņ 15, 5-9). Vienotības sakne ir meklējama Kristus mīlestībā – viņš uzsvēra. Kristus palīdz mums pārvarēt aizspriedumus, lai saskatītu otrā cilvēkā brāli un māsu, kuru vienmēr pienākas mīlēt. Tad mēs saprotam, ka citu konfesiju kristieši ar savām tradīcijām un savu vēsturi ir Dieva dāvana mūsu diecēžu un draudžu teritorijās. Francisks mudināja sākt lūgties par viņiem un, kad iespējams, kopā ar viņiem. Tādā veidā mēs iemācīsimies viņus mīlēt un novērtēt. Kā to atgādina Vatikāna II koncils, lūgšana ir visas ekumeniskās kustības dvēsele (sal. Unitatis redintegrazio 8). Tāpēc lai lūgšana ir izejas punkts, lai palīdzētu Jēzum īstenot savu sapni par vienotību – novēlēja pāvests.