Pielietot žēlsirdīgo mīlestību visās cilvēcisko attiecību sfērās!
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pie minētās līdzības svētdien, uzrunā pirms lūgšanas “Kunga eņģelis”, pakavējās pāvests. Viņš norādīja, ka šīs līdzības kodols ir žēlsirdība, ko kungs izrāda kalpam, kurš viņam ir parādā lielu naudas summu. Evaņģēlists Matejs uzsver, ka “kungs apžēlojās par šo kalpu, viņš to atbrīvoja un atlaida viņam parādu” (27). “Parāds ir milzīgs, tātad, arī tā atlaišana ir milzīga,” atzīmēja Francisks. Taču šis pats kalps izrāda cietsirdību pret savu līdzgaitnieku, kurš tam ir parādā nelielu summu. Viņš to neuzklausa, sadusmojas uz to un liek iemest cietumā, kamēr tas nesamaksās parādu (sal. 30). Kungs to visu uzzinot, ir sašutis, viņš pasauc kalpu pie sevis, nosauc to par nekrietnu un nodod mocītājiem (sal. 32-34).
Pāvests izcēla divas atšķirīgās attieksmes, kas rodamas šai līdzībā. Viena ir Dieva attieksme, ko pārstāv abu kalpu kungs, otra attieksme ir cilvēka attieksme. Dievišķajā attieksmē taisnību pārņem žēlsirdība, bet otrajā, cilvēciskajā attieksmē, notiek aprobežošanās ar taisnību vien. Pāvests sacīja:
“Jēzus mūs aicina drosmīgi atvērties piedošanas spēkam, jo dzīvē ne jau visu var atrisināt ar taisnību vien. Ir vajadzīga tā žēlsirdīgā mīlestība, kas ir pirms līdzībā rodamās Kunga atbildes uz Pētera jautājumu pamatā: “Kungs, cikkārt man jāpiedod savam brālim, ja viņš pret mani grēko? Vai līdz septiņkārt? (21). Un Jēzus atbild Pēterim: “Es nesaku tev līdz septiņkārt, bet līdz septiņdesmitkārt septiņi” (22). Bībeles simboliskajā valodā tas nozīmē, ka mēs esam aicināti piedot vienmēr!”
Pāvests aicināja pielietot žēlsirdīgo mīlestību visās cilvēku attiecību sfērās – starp laulātajiem, starp vecākiem un bērniem, mūsu kopienās, kā arī sabiedrībā un politikā. Viņš teica:
“Cik ciešanu, cik šķelšanos, cik karu varētu novērst, ja piedošana un žēlsirdība būtu mūsu dzīves stils!”
Turpinot uzrunu, Svētais tēvs norādīja, ka šīsdienas līdzība mums palīdz uztvert tā teikuma nozīmes pilnību, kuru izsakām lūgšanā “Tēvs mūsu”, proti, “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem!” (Mt 6,12). “Šie vārdi sevī satur izšķirošu patiesību,” teica pāvests, “mēs nedrīkstam pretendēt uz Dieva piedošanu mums, ja paši nepiedosim savam tuvākajam. Ja necentīsimies piedot un mīlēt, tad arī mums netiks piedots un mēs netiksim mīlēti.”
Francisks aicināja uzticēt sevi Dievmātes mātišķajai aizbildniecībai, lai viņa mums palīdz apzināties un vienmēr atcerēties, cik lieli parādnieki esam Dieva priekšā, un lai mūsu sirds vienmēr būtu atvērta pret žēlsirdību un labestību.
