Svētais Jānis Pāvils II – Dieva dāvana Baznīcai un Polijai

Dārgie jaunieši,

šogad mēs svinam svētā Jāņa Pāvila II dzimšanas simto gadadienu. Man tā ir lieliska iespēja vērsties pie jums, Krakovas jaunieši, zinot, cik ļoti viņš mīlēja jauniešus, un atceroties savu klātbūtni jūsu vidū Pasaules Jauniešu dienu laikā 2016. gadā.

Svētais Jānis Pāvils II bija brīnišķīga Dieva dāvana Baznīcai un jūsu tēvijai Polijai. Viņa šīszemes svētceļojumu, kas iesākās 1920. gada 18. maijā Vadovicē un noslēdzās nu jau pirms 15 gadiem Romā, iezīmēja dedzīga mīlestība pret dzīvību. Viņu fascinēja Dieva noslēpums, pasaule un cilvēks.

Es viņu atceros kā žēlsirdības milzi: es domāju par encikliku Dives in misericordia, par svētās Faustīnas kanonizāciju un Dieva Žēlsirdības svētdienas iedibināšanu. Viņš Dieva žēlsirdīgās mīlestības gaismā saskatīja sieviešu un vīriešu aicinājuma specifisko raksturu un skaistumu, izprata bērnu, jauniešu un pieaugušo vajadzības, un ņēma vērā arī kultūras un sociālos ierobežojumus. To visi varēja pieredzēt. Pazīstot viņa dzīvi un viņa mācību, kas visiem ir pieejama, un pateicoties internetam, šodien arī jūs varat to pieredzēt.

Dārgie puiši un meitenes, katrā no jums ir savas ģimenes nospiedums, ar visiem tās priekiem un sāpēm. Mīlestība un rūpes par ģimeni ir Jāņa Pāvila II raksturiezīme. Viņa mācība ir drošs atskaites punkts tam, lai rastu konkrētus risinājumus tām grūtībām un izaicinājumiem, ar kādām ģimenes saskaras mūsdienās (sal. Vēstījums konferences “Jānis Pāvils II – ģimenes pāvests” dalībniekiem, Roma, 2019. gada 30. oktobris).

Taču personīgās un ģimenes problēmas nav šķērslis svētuma un laimes ceļā. Tās nebija šķērslis arī jaunā Karola Vojtilas ceļā, kurš, būdams bērns, cieta mātes un brāļa, un [vēlāk arī] tēva zaudējumu. Kā students, viņš piedzīvoja nacisma zvērības, kas viņam atņēma daudzus draugus. Pēc kara, viņam kā priesterim un bīskapam nācās tikt galā ar ateistisko komunismu.

Grūtības, tai skaitā arī smagās grūtības, ir brieduma un ticības pārbaudījums; tas ir pārbaudījums, ko varam pārvarēt tikai tad, ja balstāmies uz mirušā un augšāmcēlušā Kristus spēku. Jānis Pāvils II to atgādināja visai Baznīcai jau savā pirmajā enciklikā Redemptor hominis, kurā viņš rakstīja: “Cilvēkam, kurš grib pa īstam sevi izprast (…), ar savu nemieru un nedrošību, ar savu vājumu un grēcīgumu, ar savu dzīvi un nāvi jātuvojas Kristum. Citiem vārdiem sakot, viņam ar visu savu būtību ir jāieiet Viņā” (10. n.).

Dārgie jaunieši, to es novēlu katram no jums – novēlu ar visu savu dzīvi ienākt Kristū. Bez tam, es novēlu arī to, lai svētā Jāņa Pāvila II dzimšanas atceres 100. gadadienas svinības stiprina jūsos vēlmi drosmīgi iet kopā ar Jēzu, kurš ir “riska” Kungs, kurš vienmēr ir tā, kas «sniedzas pāri», Kungs. (…) Tāpat kā Vasarsvētkos, [arī tagad] Kungs grib paveikt vienu no vislielākajiem brīnumiem, kādu mēs varam piedzīvot, proti, panākt, lai tavas rokas, manas rokas, mūsu rokas pārvēršas par izlīgšanas, vienotības, radīšanas zīmēm. Viņam ir vajadzīgas tavas rokas, jaunieti un jauniete: Viņš grib izmantot tavas rokas, lai turpinātu veidot šodienas pasauli” (Uzruna PJD vigīlijas laikā, Krakovā, 2016. gada 30. jūlijā).

Es novēlu jūs visus svētā Jāņa Pāvila II aizbildniecībai un no sirds jūs svētīju. Un aicinu jūs neaizmirstiet lūgties par mani. Paldies!

Tulkoja Jānis Evertovskis – Vatikāns