Pāvests ar sirdi svētceļo uz Luhanu
Silvija Krivteža - Vatikāns
"Dārgais brāli, tuvojas astotais maijs, un mana sirds svētceļo uz Luhanas sanktuāriju", – Luhanas arhibīskapam Horhem Šeinigam adresētā vēstulē raksta pāvests. Svētais tēvs apliecina, ka viņš garīgi vienosies ar svinību dalībniekiem un atgādina, ka šajā dienā Vatikānā viņš lūgsies uz Mariju, kuras mātišķais skatiens vada, atjauno un stiprina sirdis. Viņš lūgsies, lai Luhanas Dievmāte rūpējas ar ticīgajiem Argentīnā, dāvā tiem žēlastību piedot un lūgt piedošanu. Vēstulē pāvests pauž prieku par to, ka ticīgie ļoti mīl Jaunavu Mariju. Svētais tēvs raksta: "Luhanas Dievmātei stāstīsim par savām bēdām un priekiem, lūdzot, lai viņa nemitīgi rūpējas par mums".
Atgādinām, ka Luhanas pilsēta atrodas 67 km no Buenosairesas. 1630. gadā tur dzīvoja visai nedaudz cilvēku un caur to gāja no un uz Buenosairesas ostu dažādu preču karavānas. Ap 1630. gadu portugālis vārdā Antonio Faria de Sa, liels zemju īpašnieks, lūdza kādu savu draugu jūrnieku, lai tas atved no Brazīlijas Bezvainīgi ieņemtās Jaunavas statuju, lai to godinātu jaunceļamajā kapelā. Lūgums tika izpildīts un Buenosairesas ostā tika nogādātas divas statujas – viena, saskaņā ar lūgumu, bija bezvainīgi ieņemtās statuja, bet otra – Vissvētākā Jaunava ar guļošu bērnu Jēzu rokās. Abas statujas tika sagatavotas pārvešanai uz Santjago. Tomēr karavāna neizskaidrojamu apstākļu dēļ apstājās Luhanas upes krastā, netālu no Dona Rosendo Oramas nama. Tika nomainīti vērši un samazināts kravas apjoms, tomēr lopi nekustēja no vietas. Kāds no pavadoņiem nolēma nolikt abas statujas uz zemes un, līdz ko Jaunavas ar bērnu Jēzu statuja bija zemē, tūdaļ lopi izkustējās un bija gatavi doties tālāk. Tā tas notika vairākas reizes, līdz visi saprata, ka tā ir zīme un Dievmāte vēlas palikt Luhanā.
Drīz vien šī ziņa izplatījās pa visu apkārtni un sasniedza arī daudzus svētceļniekus. Vispirms statuja godināšanai tika novietota Dona Diego namā, kur 1633. gadā tika izveidota neliela kapela, kas šim mērķim nokalpoja 40 gadus. Nedaudz vēlāk kapela tika atvērta arī svētceļniekiem, kas arvien lielākā skaitā ieradās, lai izlūgtu dažādas žēlastības un par tām pateiktos. Ap 1671. gadu kāda bagāta Buenosairesas kundze – Ana De Matosa – vērsās pie katedrāles priestera ar lūgumu šo Dievmātes statuju nopirkt un novietot sava nama kapelā. Statujas pārvietošana notika 8. decembrī un tajā piedalījās arī vietējais bīskaps un pārvaldnieks. 1682. gada 2. oktobrī Ana De Matos novēlēja savus zemes īpašumus šai statujai un vēlējās, lai tiktu uzcelta cienīga kapela. Ar publiski pieejamas kapelas uzcelšanu iesākās arī Luhanas pilsētas vēsture. Ļoti ātrā laikā pieauga Dievmātes godinātāju skaits un tā ieguva Luhanas Dievmātes titulu. 1872. gadā Buenosairesas bīskaps uzticēja svētvietu tēvu lācaristu kongregācijai. Kāds kongregācijas tēvs esot tuvu nāvei apsolīja Dievmātei uzcelt jaunu baznīcu un tika brīnumaini izdziedināts. 1889. gadā viņš kļuva par Luhanas prāvestu un veltīja savu dzīvi jaunās bazilikas celtniecībai. Jaunais gotiskā stilā celtais dievnams tika atklāts 1935. gadā.
1887. gada maijā ar pāvesta Leona XIII svētību notika Luhanas Dievmātes kronēšana. Pāvests Pijs XII piešķīra dievnamam Bazilikas titulu. 1930. gada 5. oktobrī, atzīmējot Luhanas brīnuma 300. gadadienu, Argentīnas, Paragvajas un Urugvajas bīskapi pasludināja Luhanas Dievmāti par triju La Platas republiku aizbildni.
