"Lūgšana ir kā dambis iepretim ļaunuma vilnim"

Inese Šteinerte - Vatikāns

“Dieva plāns cilvēcei ir labs, taču ikdienā saskaramies ar ļaunā klātbūtni,” katehēzes ievadā teica Francisks. Viņš pievērsās pirmajām Radīšanas grāmatas nodaļām, kurās tiek aprakstīta pakāpeniska grēka izplatīšanās cilvēku dzīves notikumos. Ādams un Ieva šaubās par Dieva labajiem nodomiem, viņi domā, ka tiem darīšana ar skaudīgu dievību, kas liek šķēršļus viņu laimes ceļā. Tāpēc viņi sāk dumpoties. Tie vairs netic Radītāja dāsnumam, kurš nevēlas neko citu, kā vien to, lai viņi būtu laimīgi. Abu pirmo cilvēku sirdis paļaujas ļaunā kārdinājumam un sāk justies it kā tās spētu visu. “Ja ēdīsim no šī koka augļiem, tad kļūsim kā Dievs” (sal. Rad 3, 5), tie domā. Taču viņu patiesā pieredze izrādās pretēja – viņu acis atveras un tie atklāj, ka ir kaili (7).

Ļaunums pastiprinās līdz ar otro cilvēku dzimumu. Tas ir Kaina un Ābela stāsts (sal. Rad 4,1-16). Kains skauž savam brālim. Lai arī viņš ir pirmdzimtais, uz Ābelu tas raugās kā uz savu sāncensi, kā uz tādu, kurš apdraud viņa kā pirmdzimtā tiesības. Ļaunums pārņem Kaina sirdi un viņš pār sevi vairs nespēj valdīt. Tā, pirmo brāļu stāsts noslēdzas ar slepkavību.

Kaina pēnācējos attīstās dažādu arodu un mākslas nozaru prasmes, taču attīstās arī vardarbība. Par to vēsta Lameha dziesma, kas izskan kā atriebības himna: “Cilvēku es nokauju par savu ievainojumu un zēnu par savu vāti. Ja Kains tiek atriebts septiņkārt, tad Lamehs septiņdesmit septiņkārt”, lasām Radīšanas grāmatas 4. nodaļā (23-24).

“Tā, ļaunums izplatās un kļūst lielāks gluži kā eļļas traips, līdz tas jau pārņem visu,” teica pāvests. Viņš citēja Radīšanas grāmatas 6. nodaļu, kurā teikts: “Kad nu Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū, un ka viņu sirdsprāts un tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu, tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš savā sirdī ļoti noskuma (5,6).  Pasaules plūdi un Bābeles tornis atklāj, ka ir nepieciešams jauns sākums, kā jauna radīšana, kas piepildīsies Kristū.

“Un tomēr,” norādīja pāvests, “šais pirmajās Bībeles lappusēs ir ierakstīta arī cita vēsture, kas ir mazāk acīmredzama, kā arī daudz pazemīgāka un bijīgāka, un kas rāda, ka tiek atjaunota cerība.” Lai arī gandrīz visi ir negantības pārņemti, un par savu dzinējspēku ir padarījuši naidu un iekarojumus, tomēr atrodas cilvēki, kuri no visas sirds lūdz Dievu un ir gatavi citādā gultnē ievirzīt cilvēka likteni. Ābels iet upurēt Dievam savu pirmdzimto. Pēc viņa nāves Ādamam un Ievai piedzimst trešais dēls Sets, no kura, savukārt, dzimst Enošs, kas nozīmē “mirstīgais”. “Tas sāka piesaukt Dieva vārdu” (4,26). Tad pasaulē ienāk Enohs – tas, “kurš iet ar Dievu”, līdz Dievs to paņem pie sevis (sal. 5,22.24). Un visbeidzot, ir Noasa stāsts. Viņš bija taisnīgais, kurš “staigāja ar Dievu” (6,9) un Noass “atrada žēlastību Dieva acīs”. Tāpēc Dievs atsakās no nodoma iznīcināt cilvēci (sal. 6,7-8).

Pāvests atzīmēja, ka lasot šos stāstus, rodas iespaids, ka lūgšana cilvēkam ir gluži kā dambis, kā patvērums iepretim ļaunuma pārpilnajam vilnim, kas pasaulē turpina augt jo lielāks. “Kā redzam, ir jālūdzas, lai tiekam pasargāti arī paši no sevis,” sacīja Francisks. Viņš norādīja, ka Bībeles pirmo lappušu teicēji ir miera strādnieki. “Patiešām, lūgšana, ja vien tā ir patiesa, atbrīvo no vardarbības instinktiem un ir kā skatiens, kas pievērsts Dievam, lai Viņš atgriežas un uzņemas rūpes par cilvēka sirdi,” teica pāvests. Viņš citēja Katoliskās Baznīcas katehismu, kurā teikts: “Šāda veida lūgšanu īstenojuši daudzi jo daudzi visu reliģiju taisnīgie” (2569).  “Lūgšana kultivē atdzimšanas dobes vietās, kur cilvēka naids ir licis izplatīties vienīgi tuksnesim,” piebilda Francisks.

Svētais tēvs apliecināja: “Lūk, kāpēc Dieva kundzība strāvo pa šo pasaules bieži vien neizprasto un atstumto vīriešu un sieviešu ķēdi. Taču pasaule dzīvo un aug, pateicoties Dieva spēkam, ko šie Viņa kalpi iegūst ar savu lūgšanu. Tā ir ķēde, kas neceļ ap sevi troksni, kas tikai reti parādās ziņu hronikās, un kas, neraugoties uz visu, ir tik svarīga, lai pasaulei atgrieztu uzticību. Dieva gājums vēsturē ir noticis caur viņiem. Tas ir vedis caur tiem cilvēces “pārējiem”, kuri nav piemērojušies stiprākā likumam, bet ir prasījuši Dievam paveikt savus brīnumus, un jo īpaši, pārveidot mūsu akmens sirdi miesas sirdī (sal. Ez 36,26).”