Vatican News
Pāvests svin Euharistiju Romas Svētā Gara baznīcā Pāvests svin Euharistiju Romas Svētā Gara baznīcā   (Vatican Media)

Pāvests: “Žēlsirdība nepamet tos, kuri atpaliek”

Dieva Žēlsirdības svētdienā, 19. aprīlī, pāvests Francisks devās uz Svētā Gara baznīcu, kas atrodas dažu soļu attālumā no Svētā Pētera bazilikas, un tur celebrēja Euharistiju un skaitīja mariānisko lūgšanu “Debesu Karaliene”. Homīlijā viņš atgādināja, ka mēs, neskatoties uz savām bailēm un trauslumu, kopā ar Dievu atklājam savu lielo vērtību un skaistumu. Francisks uzsvēra, ka Žēlsirdība nekad nevienu nepamet. Tā nepamet arī tos, kuri atpaliek. Un tā ir visskaistākā šo svētku vēsts.

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Svētā Gara baznīcas altārtelpa, kuras vienā pusē atrodas svētā Jāņa Pāvila II dāvinātā Žēlsirdīgā Jēzus svētglezna, šodien bija rotāta skaistām baltu rožu un dzeltenu gerberu kompozīcijām, tādējādi atveidojot Vatikāna karoga krāsas.

Dievkalpojumā tauta nepiedalījās, bet tam varēja sekot līdzi televīzijā, radio un internetā. Latvijas ticīgajiem tiešraidi ar komentāriem un pāvesta uzrunas tulkojumu latviešu valodā nodrošināja Radio Marija Latvija. Minētais Romas dievnams 1994. gadā, nepilnu gadu pēc māsas Faustīnes Kovaļskas beatifikācijas, kļuva par Dieva žēlsirdības kulta centru. Tā mērķis – Dieva Žēsirdības kulta izplatīšana Romas diecēzes ticīgo un svētceļnieku vidū. Baznīcā atrodas kapela ar svētās Faustīnes relikvijām.

Dievkalpojuma laikā pāvests mūs aicināja pārdomāt, vai esam savas ciešanas atdevuši Kungam. Vai esam Viņam parādījuši savus kritienus, lai Viņš mūs pieceltu? Svarīgi neko nepaturēt sev, bet visu atdot Jēzum – pilnīgi visu: savus grēkus, iekšējos ievainojumus, savus aizvainojumus, aizspriedumus par citiem, lai tādējādi mēs atklātu Dieva lielo žēlsirdību.

Jēzus ir ne tikai īsts Dievs, bet arī īsts Cilvēks. Kad neticīgais Toms pieskaras Jēzus brūcēm, viņš pieskaras Dieva maigajam tuvumam, un izšķīst viņa šaubas. Viņš var spontāni atzīt: “Mans Kungs un mans Dievs!” Kad es savā cilvēciskajā trauslumā satiekos ar augšāmcēlušos Jēzu, tad notiek arī mana augšāmcelšanās – tad Dievs kļūst par manu Dievu un atsākas sevis pieņemšana un savas dzīves iemīlēšana.

Francisks, atsaucoties uz šīs dienas Evaņģēlija fragmentu par apustuli Tomu, uzsvēra, ka visskaistākā Dieva Žēlsirdības svētku vēsts ir tā, ka Kungs mūs vienmēr gaida, ka Žēlsirdība nepamet tos, kuri atpaliek. Domājot par laiku, kas sekos pēc pandēmijas, arī mēs nedrīkstam aizmirst tos, kuri ir palikuši nopakaļ. “Egoistiskais vienaldzīgums” būtu vēl briesmīgāks "vīruss" par to, ko piedzīvojam šobrīd. Pāvests atgādināja, ka ir pienācis laiks novērst ikvienu nevienlīdzību, netaisnību, domāt arī par citiem, un vienmēr un pret visiem būt žēlsirdīgiem. “Tikai tādā veidā atjaunosim pasauli”, viņš sacīja.

Seko pāvests homīlijas pilnais teksts (tulkoja Eva Kolombo):

"Pagājušajā svētdienā mēs svinējām Mācītāja augšāmcelšanos, šodien mēs esam liecinieki mācekļa augšāmcelšanai. Ir pagājusi nedēļa, nedēļa, kuru mācekļi, neskatoties uz to, ka bija redzējuši Augšāmcēlušos, pavadīja bailēs, būdami “aiz slēgtām durvīm” (Jņ 20,26), nespējot pārliecināt par augšāmcelšanās notikumu pat to vienīgo, kurš nebija klātesošs, Tomu. Ko Jēzus dara šīs biklās neticības priekšā? Viņš atgriežas, nostājas tādā pašā pozīcijā, "mācekļu vidū", un atkārto to pašu sveicienu: "Miers jums!" (Jņ 20,19.26). Atsāk no sākuma. Mācekļa augšāmcelšanās sākas no šīs uzticīgās un pacietīgās žēlsirdības, no atklājuma, ka Dievs nekad nenogurst pastiept roku, lai mūs pieceltu no mūsu kritieniem. Viņš vēlas, lai mēs viņu redzētu šādi: nevis kā saimnieku, ar kuru mums jāveic norēķini, bet gan kā mūsu Tēti, kurš mūs vienmēr no jauna pieceļ. Dzīvē mēs ejam uz priekšu taustoties kā bērns, kurš sāk staigāt, bet nokrīt; daži soļi un atkal nokrīt; nokrīt un atkal nokrīt, un katru reizi tēvs viņu pieceļ. Roka, kas mūs vienmēr pieceļ, ir žēlsirdība: Dievs zina, ka bez žēlsirdības mēs paliekam pie zemes, ka, lai staigātu, mums ir jātiek noliktiem atpakaļ uz kājām.

Un jūs varat iebilst: "Bet es nekad nepārstāju krist!". Kungs to zina un ir vienmēr gatavs tevi piecelt. Viņš nevēlas, lai mēs nepārtraukti pārdomātu savus kritienus, bet gan, lai mēs skatītos uz Viņu, kurš kritienos redz bērnus, kuri jāpieceļ, kurš ciešanās redz bērnus, kurus mīlēt ar žēlsirdību. Šodien šajā baznīcā, kura svētdienā pirms divdesmit gadiem ir kļuvusi par Romas žēlsirdības svētnīcu, kad svētais Jānis Pāvils II to veltīja Dievišķajai Žēlsirdībai, mēs paļāvībā sveicam šo vēsti. Svētajai Faustīnei Jēzus sacīja: "Es esmu pati mīlestība un žēlsirdība; nav ciešanu, kas varētu mēroties ar manu žēlsirdību" (Dienasgrāmata, 1937. gada 14. septembris). Pēc tam svētā ar gandarījumu Jēzum teica, ka viņa visu mūžu Viņam ir upurējusi visu, kas viņai bija. Bet Jēzus atbilde viņu sagrāva: "Tu man nepiedāvāji to, kas patiesībā ir tavs". Kas bija tas, ko šī svētā bija paturējusi pie sevis? Jēzus viņai mīloši sacīja: “Bērns, dod man savas ciešanas” (1937. gada 10. oktobris). Arī mēs varam sev pajautāt: “Vai esmu savas ciešanas atdevis Kungam? Vai es Viņam parādīju savus kritienus, lai Viņš mani pieceltu?" Vai ir kaut kas, ko paturu pie sevis? Grēks, pagātnes nožēla, ievainojums, kas ir manī, aizvainojums pret kādu, iespaids par konkrētu cilvēku... Kungs gaida, lai mēs Viņam pienestu savas ciešanas, lai varētu atklāt Viņa žēlsirdību.

Atgriezīsimies pie mācekļiem. Viņi bija pametuši Kungu ciešanu brīdī un jutās vainīgi. Bet Jēzus, satiekoties ar viņiem, nelasa garu morāli. Viņš parāda savas brūces Viņiem, kas bija iekšēji ievainoti. Toms var tām pieskarties un atklāj mīlestību, atklāj, cik daudz Jēzus cietis viņa, kurš bija Jēzu pametis, dēļ. Šajās brūcēs viņš ar roku pieskaras Dieva maigajam tuvumam. Toms, kurš bija ieradies ar kavēšanos, brīdī, kad viņš apskauj žēlsirdību, pārspēj citus mācekļus: viņš ietic ne tikai augšāmcelšanai, bet arī Dieva bezgalīgajai mīlestībai. Un viņš visvienkāršākajā un visskaistākajā veidā apliecina ticību: "Mans Kungs un mans Dievs!" (28. p.). Lūk, mācekļa augšāmcelšanās: tā notiek, kad viņa trauslais un ievainotais cilvēciskums ieiet Jēzus cilvēcībā. Tā ir vieta, kur izšķīst šaubas, tā ir vieta, kur Dievs kļūst par manu Dievu, tā ir vieta, kur atsākas sevis pieņemšana un savas dzīves mīlēšana.

Dārgie brāļi un māsas, pārbaudījumā, kuru mēs piedzīvojam, arī mēs, tāpat kā Toms, ar savām bailēm un šaubām attopamies esam kļuvuši trausli. Mums ir nepieciešams Kungs, kurš mūsos, ārpus mūsu trausluma, redz neapslāpējamu skaistumu. Kopā ar Viņu mēs no jauna atklājam savu vērtību mūsu trauslumā. Mēs atklājam, ka esam kā skaisti kristāli, trausli un vienlaikus dārgi. Un, ja tāpat kā kristāls mēs esam caurspīdīgi Viņa priekšā, tad Viņa gaisma, žēlsirdības gaisma spīd mūsos un caur mums pasaulē. Tas ir iemesls, lai mēs, kā mums sacīja Pētera vēstule, “būtu prieka piepildīti, pat ja tagad [...], kādu laiku, nomocīti dažādos pārbaudījumos” (1 Pēt 1,6).

Šajos Dievišķās Žēlsirdības svētkos visskaistākā vēsts nāk caur mācekli, kurš ieradās vēlāk. Trūka tikai viņš, Toms. Bet Kungs viņu gaidīja. Žēlsirdība nepamet tos, kuri atpaliek. Tagad, kamēr mēs domājam par lēnu un nogurdinošu atveseļošanos no pandēmijas, parādās šie draudi: aizmirst tos, kuri ir palikuši iepakaļ. Pastāv risks, ka mūs ievaino vēl sliktāks vīruss - egoistisks vienaldzīgums. Tas izplatās, sākot ar domu, ka dzīve uzlabojas, ja man ir labāk, ka viss būs kārtībā, ja man būs labi. Tas sākas no šejienes un aizved līdz tam, ka mēs izvēlamies cilvēkus, atmetam nabadzīgos, upurējam tos, kuri atpaliek, uz progresa altāra. Tomēr šī pandēmija mums atgādina, ka nav atšķirību un robežu starp tiem, kuri cieš. Mēs visi esam trausli, visi līdzvērtīgi, visi vērtīgi. Tas, kas notiek, mūs iekšēji sapurina: ir pienācis laiks novērst nevienlīdzību, dziedēt netaisnību, kas grauj visas cilvēces veselību! Mācīsimies no agrīnās kristiešu kopienas, kas aprakstīta Apustuļu darbu grāmatā. Tā bija saņēmusi žēlsirdību un dzīvojusi ar žēlsirdību: “Visiem ticīgajiem viss bija kopīgs”, teikts tekstā. “Viņi pārdeva savus īpašumus un mantu un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.” (Apd 2,44-45). Tā nav ideoloģija, tā ir kristietība.

Pēc Jēzus augšāmcelšanās tai kopienā tikai viens bija palicis aizmugurē, un pārējie viņu gaidīja. Mūsdienās šķiet pretēji: neliela daļa cilvēces ir gājusi uz priekšu, kamēr lielākā daļa ir palikusi aiz muguras. Un ikkatrs varētu teikt: "Tās ir sarežģītas problēmas, ne man ir pienākums rūpēties par trūcīgajiem, citiem par to ir jādomā!". Svētā Faustīne pēc tikšanās ar Jēzu rakstīja: "Dvēselē, kas cieš, mums ir jāredz Krustāsistais Jēzus, nevis parazīts un nasta ... [Kungs], Tu dod mums iespēju praktizēt žēlsirdības darbus, taču mēs praktizējam spriedumus" (Dienasgrāmata, 1937. gada 6. septembris). Tomēr viņa pati kādu dienu sūdzējās Jēzum, ka, lai būtu žēlsirdīgi, ir jāiet caur naivumu. Viņa teica: "Kungs, viņi bieži ļaunprātīgi izmanto manu labestību." Un Jēzus: “Nav svarīgi, mana meita, neuztraucies par to, esi vienmēr žēlsirdīga pret visiem” (1937. gada 24. decembris). Pret visiem: mēs nedomājam tikai par savām interesēm, par kādas daļas interesēm. Izmantosim šo pārbaudījumu kā iespēju sagatavot ikviena rītdienu. Ikviena. Nevienu neatmetot. Ikviena rītdienu. Tādēļ, ka bez kopīgas vīzijas nevienam nebūs nākotnes.

Lai Jēzus atbruņotā un atbruņojošā mīlestība augšāmceļ mācekļa sirdi. Lai arī mēs, tāpat kā apustulis Toms, sveicam žēlsirdību, pasaules pestīšanu. Un, lai lietojam  žēlsirdību ar tiem, kas ir vājāki: tikai tādā veidā mēs atjaunosim jaunu pasauli."

19 aprīlis 2020, 12:44