Mūsu dzīves pagrieziena punkts – pāreja no sava “es” uz Dievu
Silvija Krivteža - Vatikāns
Šodienas Evaņģēlijs stāsta par slavenu epizodi, kādu piedzīvoja divi mācekļi, kuri Lieldienu rītā steidzās uz Emausu (sal Lk 24.13-35). Šis stāsts sākas un beidzas ceļā. Tas ir mācekļu ceļš, kuri, noskumuši par Jēzus dzīves traģisko noslēgumu, atstāj Jeruzalemi un iet uz mājām, uz Emausu, veicot aptuveni vienpadsmit kilometrus garu ceļu. Pāvests skaidroja, ka mācekļu ceļojums notiek gaišā dienas laikā, un ceļš, kas ved uz leju, nav pārāk grūts. Taču ir arī atgriešanās. Tas nozīmē vēl vienpadsmit kilometru garu ceļu, kas šoreiz tiek veikts vakara tumsā, tas ir stāvs, un ceļinieki izjūt lielu nogurumu. Divi ceļojumi: dienā vieglāks, naktī nogurdinošāks. Pirmais notiek dziļās skumjās, bet otrais ar lielu prieku. Pirmajā ceļojumā ir Kristus, kurš iet kopā ar mācekļiem, bet tie Viņu neatpazīst. Savukārt otrajā ceļojumā mācekļi Kristu neredz, bet jūt Viņa tuvumu. Pirmajā ceļojumā viņi ir noskumuši un bezcerīgi, bet otrajā steidzas nest citiem priecīgo ziņu par sastapšanos ar augšāmcelto Jēzu.
Šie divi pirmo mācekļu atšķirīgie ceļi atgādina mums, šodienas mācekļiem, ka mūsu priekšā ir divi pretēja virziena ceļi. Svētais tēvs skaidroja, ka pa vienu iet tie, kuri tāpat kā šie divi mācekļi, dodas projām un, pakļāvušies piedzīvotās vilšanās paralīzei, noskumuši atgriežas. Un ir arī ceļš, ko veic tie, kuri pirmajā vietā liek nevis sevi un savas problēmas, bet Jēzu, kurš ir blakus mums, un brāļus, kuri gaida Viņa apciemošanu. Tas ir pagrieziena punkts. Mēs esam aicināti pārtraukt riņķot apkārt savam es, velkot sev līdzi pagātnē piedzīvotās vilšanās un nerealizētos ideālus, lai spētu saskatīt dzīves vislielāko un vispatiesāko realitāti – Jēzus ir dzīvs un mani mīl. Tas ir ceļa virziena mainīšanas punkts: pāriet no domām par sevi uz Dieva realitāti; pāriet – kā vārdu spēlē – no "ja" uz "jā". Pāriet no ja: "ja Viņš būtu mūs atbrīvojis, ja Viņš būtu mani uzklausījis, ja dzīve būtu tāda, kādu es gribēju, ja man būtu šis un tas... Lūk, tie ir mūsu "ja", tādi paši kā abiem mācekļiem. Tomēr viņi spēja pāriet pie jā: "jā, Kungs ir dzīvs, Viņš iet kopā ar mums. Jā, tagad, nevis rīt, mēs dosimies atpakaļceļā, lai visiem sludinātu par Viņu".
Svētais tēvs pauda pārliecību, ka mēs to varam izdarīt. Es to varu, lai cilvēki būtu laimīgāki, kļūtu labāki, lai palīdzētu citiem. Es varu mainīt virzienu, izbeidzot žēloties un atveroties priekam un mieram. Tad, kad žēlojamies, mums trūkst prieka, mēs kļūstam pelēki, atrodamies skumju pelēkajā zonā. Bet tas taču nekam nelīdz. Tas mums nepalīdz augt un attīstīties. Tāpēc ir svarīgi pāriet no “ja” uz “jā”, atmest žēlošanos un piedzīvot kalpošanas prieku.
Kā notika pāreja no sava es uz Dievu, no ja uz jā? – jautāja pāvests. Tas varēja notikt tikai satiekot Jēzu! Emausas mācekļi vispirms atver Viņam savas sirdis, pēc tam klausās, kad Viņš tiem skaidro Rakstus, un beigās uzaicina Viņu savās mājās. Tie ir trīs soļi, kurus arī mēs varam veikt savās mājās. Pirmais solis – atvērt sirdi Jēzum, uzticēt Viņam savas dzīves smagumus, grūtības, vilšanos; otrais – klausīties Jēzu, paņemt rokās Evaņģeliju, šodien pat izlasīt Lūkasa evaņģēlija divdesmit ceturto nodaļu, un trešais – lūgt Jēzu ar tiem pašiem vārdiem, kurus teica mācekļi: "«Kungs, paliec pie mums» (29), esi kopā ar mums visiem, jo Tu esi mums vajadzīgs, lai mēs spētu atrast ceļu", teica Svētais tēvs.
Dārgie brāļi un māsas, savā dzīvē vienmēr esam ceļā. Un mēs esam tādi, kāds ir mūsu ceļa mērķis. Tāpēc izvēlēsimies Dieva ceļu, nevis seva es ceļu; jā ceļu, nevis ja ceļu. Un mēs atklāsim, ka nav tādu ceļa grūtību vai nakts tumsas, ko mēs nevarētu pārvarēt kopā ar Jēzu. Vissvētākā Jaunava, Māte, kas esi ceļā, tu, kura, pieņemot Vārdu, padarīji savu dzīvi par "jā" Dievam, rādi mums ceļu – teica Francisks.
