Adorācija ir mīlestības žests, kas izmaina dzīvi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kunga Parādīšanās svētki, ko katru gadu svinam 6. janvārī, tiek saukti arī par Triju ķēniņu jeb Zvaigznes dienu. Trīs Austrumu gudrie, sekodami zvaigznei, ierodas Betlēmē pie Bērna Jēzus. Evaņģēlijā (sal. Mt 2, 1-12) lasām, ka viņi sāk ar savu nodomu atklāšanu: "Mēs redzējām Viņa zvaigzni un atnācām Viņu pielūgt" (2, 2). Pāvests norādīja, ka adorācija bija viņu ceļa gala mērķis. Ja mēs pazaudējam adorācijas izjūtu, mēs pazaudējam kristīgās dzīves virzienu – viņš piebilda. Kristīgā dzīve ir ceļš pie Kunga, nevis pie sevis. Evaņģēlijs mūs pasargā no šī riska, proti, no pagriešanās savā virzienā, stāstot ne tikai par Gudrajiem, bet arī citām personām, kas neprot adorēt.
Pirmais šāds cilvēks ir ķēniņš Hērods, kurš gan lieto vārdu "adorēt", bet to dara ar viltu. Īstenībā, Hērods adorēja tikai sevi un tādēļ gribēja ar viltu atbrīvoties no Bērna. Ko mēs no tā varam mācīties? Mēs varam mācīties to, ka tad, kad cilvēks nepielūdz Dievu, sāk pielūgt savu "es" – skaidroja Francisks. Ja kristīgajā dzīvē nav vietas adorācijai, tad tā var kļūt par smalku veidu kā apliecināt pašam sevi un savu bravūru. Tas ir nopietns risks. Tas nozīmē izmantot Dievu tā vietā, lai Viņam kalpotu.
Evaņģēlijā lasām ne tikai par Hērodu, bet arī citiem, kuri nespēj adorēt. Tie ir augstie priesteri un Rakstu zinātāji. Viņi precīzi norāda Hērodam vietu, kur Mesijam jāpiedzimst, zina, kur doties, bet paši neiet. Arī no tā varam kaut ko mācīties, un proti: Kristīgajā dzīvē nepietiek tikai ar zināšanām. Ja mēs neiziesim no sevis, nesatiksim Dievu, nepielūgsim Viņu, tad tā arī Viņu neiepazīsim. Teoloģija un pastorālā darba efektivitāte maz kam līdzēs vai nekam nelīdzēs, ja nelocīsim ceļus.
Homīlijas turpinājumā pāvests aicināja ticīgos, iesākot gadu, atklāt adorāciju kā ticības prasību. Adorēt nozīmē atbrīvoties no vislielākās verdzības, kas ir sevis verdzība – viņš skaidroja. Adorēt nozīmē centrālo vietu ierādīt Kungam, lai vairs necentrētos paši uz sevi. Tas nozīmē ierādīt lietām pareizo kārtību, pirmo vietu atdodot Dievam. Adorēt nozīmē Dieva plānus stādīt augstāk par savu laiku un savām tiesībām. Adorēt nozīmē justies piederīgam Dievam, uzrunāt Viņu uz "Tu", atdot Viņam savu dzīvi un ļaut Viņam ienākt mūsu dzīvē. Tas nozīmē ļaut nonākt pār pasauli Viņa mierinājumam. Adorēt nozīmē atklāt, ka, lai lūgtos, pietiek pateikt: "Mans Kungs un mans Dievs" (Jņ 20, 28) un ļaut izpausties Viņa maigumam.
Adorēt nozīmē iziet pretī Jēzum, nevis izvirzot Viņam virkni prasību, bet griežoties pie Viņa ar vienu vienīgu lūgumu – būt kopā ar Viņu. Adorēt nozīmē atklāt, ka prieks un miers pieaug līdz ar slavēšanu un pateicību. Francisks uzsvēra, ka, adorējot, mēs atļaujam Jēzum sevi dziedināt un izmainīt. Adorējot, mēs dodam Kungam iespēju pārveidot mūs ar savu mīlestību, izgaismot mūsu tumsu, dot mums spēku vājumā un drosmi pārbaudījumos. Adorēt nozīmē pievērsties būtiskajam. Tas ir sevis atindēšanas no daudzām nevajadzīgām lietām ceļš – no atkarībām, kas padara nejūtīgu sirdi un saindē prātu.
Adorēt nozīmē kļūt maziem, līdzinoties Visaugstajam, lai Viņa priekšā saprastu, ka dzīves lielums pastāv nevis tanī, kas mums pieder, bet mīlestībā. Adorēt nozīmē atklāt, ka mēs esam cits cita brāļi un māsas mīlestības noslēpuma priekšā; tas nozīmē smelt tuvumā esošajā Dievā drosmi tuvināt citus. Adorēt nozīmē apklust dievišķā Vārda priekšā, lai iemācītos teikt vārdus, kas nevis ievaino, bet mierina.
Adorācija ir mīlestības žests, kas izmaina dzīvi – uzsvēra pāvests. Adorēt nozīmē rīkoties tā, kā rīkojās Gudrie – nest Kungam zeltu, lai apliecinātu, ka nav nekā dārgāka par Viņu, dāvāt Viņam vīrāku, lai pateiktu, ka tikai kopā ar Viņu mūsu dzīve paceļas uz augšu, un pasniegt Viņam mirres, ar kurām tika svaidītas ievainotās miesas, lai apsolītu Jēzum sniegt palīdzību savam tuvākajam, kurš ir atstumts un cieš, jo tur ir Viņš pats.
Noslēgumā Svētais tēvs aicināja katru no mums uzdot sev jautājumu: "Vai es esmu kristietis adorētājs?" Viņš atzina, ka daudzi kristieši, kuri lūdzas, tomēr neprot adorēt. Pāvests mudināja mūs katru dienu atrast laiku Kunga pielūgsmei. Adorējot, mēs atklāsim sava ceļa virzienu un, kā Austrumu gudrie, piedzīvosim "lielu prieku" (Mt 2, 10).
