Pāvests pateicas Dievam par aizejošo gadu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Vārdi un zīmes, ko paveic Jēzus, raisa apbrīnu un mirkļa entuziasmu, taču tie netiek pieņemti savā nozīmes pilnībā. Neviens tos vairs neatcerēsies, kad romiešu pārvaldnieks tiem prasīs: “Vai vēlaties, lai atbrīvoju Jēzu, vai Barabu?” Jēzus tiks piekalts ārpus pilsētas Golgātas kalnā, kur iedzīvotāji to nosodīs gan ar skatieniem, gan sarkasma pilniem vārdiem. Taču tieši no turienes, no krusta, jauns dzīvības koks, Dieva spēks, visus pievilks sev. Arī Dieva Māte – Sāpju Māte, kas stāv zem krusta, būs tā, kas kļūs par Māti visiem cilvēkiem. Dieva Māte ir Baznīcas Māte un viņas mātišķais maigums sasniedz visus.
Pāvests uzsvēra, ka Dieva klātbūtni pilsētā, tai skaitā arī Romā, nevar izveidot, bet tā ir jāatklāj. Mēs esam tie, kuriem ir jālūdz Dievam, lai Viņš dod mums jaunas acis, kas spēj raudzīties ar kontemplatīvu, jeb ticības skatienu – skatienu, kurš spēj atklāt, ka Dievs dzīvo savās mājās, savās ielās, savos laukumos. Svēto Rakstu pravieši brīdina, lai nekrītam kārdinājumā Dieva klātbūtni saistīt tikai ar templi. Dievs dzīvo savas tautas vidū, iet kopā ar to un dzīvo tās dzīvi. Viņa uzticība ir konkrēta, tā ir tuvība Viņa bērnu ikdienas eksistencei. Vēloties atjaunot visas lietas, Dievs nesāk ar templi, bet gan ar niecīgas un nabadzīgas sievietes klēpi. Viņš nemaina vēsturi ar varenu cilvēku starpniecību, kuri kalpo civilajās un reliģiskajās institūcijās, bet gan sākot ar impērijas perifērijā dzīvojošām sievietēm, tādām, kā Marija, un ar viņu neauglīgajiem klēpjiem, kāds bija Elizabetei.
Caur Svēto Garu, kas katra cilvēka sirdī sludina Viņa Vārdu, Dievs svētī savus bērnus un iedrošina tos strādāt miera labā savā pilsētā. “Vēlos, lai arī mūsu skatiens pār Romas pilsētu spētu saskatīt lietas no Dieva skatupunkta,” teica pāvests uzrunājot Vesperēs klātesošos ticīgos. “Roma ir ne tikai komplicēta pilsēta ar daudzām problēmām, ar nevienlīdzību, korupciju un sociālo spriedzi,” turpināja Francisks, “Roma ir pilsēta, kurā Dievs sūta savu Vārdu, kas caur Svēto Garu iemājo tās iedzīvotāju sirdīs un liek tiem ticēt un cerēt, un neraugoties uz visu, mīlēt, cīnoties par visu labumu.” Svētais tēvs izteica gandarījumu par to, ka, pateicoties drosmīgiem cilvēkiem, tai skaitā ticīgajiem un neticīgajiem, ik dienas šeit tiek paveikts daudz labu darbu, veicināts brālīgums un solidaritāte. Šos cilvēkus pāvests nosauca par “Romas pulsējošo sirdi”. “Dievs viņus izvēlas, iedvesmo, pamudina darbībai, dara tos solidārus, liek attīstīt sadarbības tīklus, veidot saites, celt tiltus un nevis mūrus,” piebilda Romas bīskaps.
Ko Kungs prasa Romas Baznīcai? Svētais tēvs paskaidroja, ka Viņš tai uztic savu Vārdu un liek iesaistīties, tikties un veidot attiecības ar pilsētas iemītniekiem, uzklausīt citu stāstus un sadzirdēt viņu saucienus pēc palīdzības. “Uzklausīšana jau ir mīlestības akts!” sacīja pāvests. Viņš norādīja, ka atlicināt savu laiku citiem, sarunāties, ar ticības skatienu atpazīt Dieva klātbūtni un darbību viņu eksistencē, liecināt ar darbiem, vairāk nekā ar vārdiem par jauno dzīvi saskaņā ar Evaņģēliju, patiešām ir mīlestības kalpojums, kas maina realitāti. Tādā veidā pilsētā un Baznīcā ieplūst jauns gaiss, vēlēšanās doties ceļā, pārvarēt veco pretnostatīšanas loģiku un kopā darboties, ceļot taisnīgāku un brālīgāku pilsētu.
Francisks iedrošināja, lai nebaidāmies justies neatbilstoši tik svarīgai misijai. Viņš aicināja atcerēties, ka Dievs mūs neizvēlas pēc mūsu spējām, bet gan tieši tāpēc, ka jūtamies niecīgi. Svētais tēvs aicināja pateikties Dievam par žēlastību, ar kādu Viņš mūs šogad ir atbalstījis un likt priecīgi pacelties pret Viņu slavas dziesmai.
