Ieslodzīto atgriešana sabiedrībā – īsts cerības kalpojums
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētais tēvs aicināja kristiešus uzdot sev sekojošu jautājumu: "Ja šie brāļi un māsas [bijušie ieslodzītie] jau ir izpirkuši savu vainu par padarīto ļaunumu, tad kāpēc viņiem tiek uzlikts vēl viens sociālais sods ar atraidīšanu un vienaldzību?" Bieži vien sabiedrības noraidošā attieksme ir iemesls tam, ka bijuši ieslodzītie atkal pieļauj tās pašas kļūdas.
Pāvests atgādināja, ka cietumu stāvoklis ir aizvien mūsu sabiedrības spogulis un mūsu egoisma un vienaldzības sekas. Sabiedrība, pieņemot birokrātiskus un necilvēcīgus lēmumus, ko mēģina attaisnot, šķietami rūpējoties par kopējo labumu un drošību, bieži vien pārkāpēju izolēšanu un ieslodzīšanu uzskata par kopienas dzīves problēmu galīgo atrisinājumu. Tā vietā, lai nodrošinātu cilvēkiem īstu integrālu attīstību, radot apstākļus, kas mazinātu noziedzīgu darbību pastrādāšanas risku, tādā veidā tiek attaisnota lielu resursu novirzīšana likumpārkāpēju apspiešanai.
Nereti ieslodzījuma vietām neizdodas reintegrācijas procesu veicināšana tāpēc, ka, protams, trūkt vajadzīgo resursu, lai palīdzētu ieslodzītajiem atrisināt sociālās, psiholoģiskās un ģimenes problēmas, kā arī tāpēc, ka ir pārpildīti cietumi. Pāvests norādīja, ka īsta reintegrēšana sākas tad, kad tiek nodrošinātas attīstības iespējas, izglītība, cienīgs darbs, pieeja veselības aprūpei, līdzdalība sabiedrības dzīvē. Viņš aicināja sabiedrību pārvarēt stereotipus un neuzticēšanos, un garantēt sodu izcietušajām personām minētās iespējas. Kristiešus Francisks mudināja uzdot jau minēto jautājumu: "Ja šie brāļi un māsas jau ir izpirkuši savu vainu par padarīto ļaunumu, tad kāpēc viņiem tiek uzlikts vēl viens sociālais sods ar atraidīšanu un vienaldzību?"
Svētais tēvs apliecināja, ka daudzas vietējās Baznīcas pasaulē dara visu iespējamo, lai šie cilvēki atkal varētu atgriezties normālā dzīvē, un caur savu pastorālo darbību atklāj tiem Dieva Tēva lielo žēlsirdību. Uzrunājot cietumu pastorālos darbiniekus, pāvests nodēvēja viņu kalpojumu par "cerības kalpojumu", novēlēja, lai Dievs savā mīlestībā atbalsta viņus un iedrošina, kalpojot visvājākajiem, un apliecināja, ka lūdzas par katru, kurš kalpo šiem ieslodzītajiem brāļiem, saskatot viņos pašu Kungu. Noslēgumā Francisks mudināja klātesošos vienmēr palikt uzticīgiem Jēzum Kristum, lai dzīves beigās varētu dzirdēt Kristus vārdus: "Nāciet jūs, mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas! …ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši" (Mt 25, 34.40).
