Bīskapa misijas galvenā iezīme – tuvība ar Dievu un cilvēkiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Esot svētceļojumā Romā, jaunie Bīskapu kolēģijas locekļi pie Svētā Pētera kapa apliecināja ticību. Francisks savā uzrunā vispirms atgādināja, ka ticība nav ne teorija, ne doktrīnu kompendijs, bet ir Persona, Jēzus. Viņa vaigs mums pietuvina Dieva skatienu. Mūsdienu pasaule, pat neapzinādamās, meklē šo dievišķo tuvumu. Bez mīlestības tuvības sagrīļojas realitātes pamati. Arī pati Baznīca nomaldās, ja tā pazaudē Labā Gana dzīvinošo maigumu. Mums nav cita spēka kā tikai Labā Gana spēks. Bīskaps tuvina cilvēkus Mīlestībai ar mīlestību. Bīskapa misija – būt par Dieva tuvības "sakramentu" Baznīcai un pasaulei. Tā kā tuvība ir kaut kas būtisks katram kalpotājam, bet jo sevišķi bīskapiem, pāvests tai pievērsās savas uzrunas turpinājumā.
Tuvība ar Dievu ir bīskapa kalpojuma avots – sacīja Francisks. Dievs mūs mīl, Viņš kļuva mums tuvāks nekā mēs spējam to iedomāties, Viņš pieņēma mūsu miesu, lai mūs glābtu. Šī vēsts ir "ticības sirds". Tai jāatrodas katras bīskapa iniciatīvas priekšgalā. Tā ir katras viņa iniciatīvas dzīvinošais spēks. Bīskapa uzdevums – palīdzēt cilvēkiem "sataustīt" šo tuvību. Taču tas būs iespējams tikai tad, ja viņam pašam būs šī tuvības ar Dievu pieredze. Tāpēc viņam ik dienas jāstājas Jēzus priekšā un jāstāda Jēzum priekšā viņam uzticētos cilvēkus un viņu lietas. Bez lūgšanas un bez Jēzus pastāv risks iekrist pesimistiskā melanholijā un teikt: "Viss ir slikti". "Tikai esot kopā ar Jēzu, mūsu sirdi piepilda tas dziļais miers, ko mūsu brāļi un māsas no mums sagaida", sacīja Svētais tēvs.
Bīskapa identitātes otrā iezīme ir tuvība ar Dieva tautu. Tas nav no ārpuses uzlikts pienākums. Tā ir no sevis atdeves loģikas izrietoša iekšējā prasība. "Šī ir mana Miesa, kas par jums tiks atdota", saka garīgais gans Euharistiskā upura par savu tautu kulminācijas brīdī. Jēzus nāk pie cilvēkiem caur bīskapiem, viņu atvērtajām rokām, kas prot noglāstīt, viņu vārdiem, ar kuriem viņi svaida pasauli ar Evaņģēliju, viņu sirdi, kas vienojas citu nemierā un priekos.
"Pat ja mēs esam niecīgi, mums ir jāsargājas, lai nevienam neliktos, ka Dievs ir kaut kur tālu, lai neviens neizmantotu Dievu mūru celšanai, tiltu nojaukšanai un naida sēšanai", sacīja pāvests. Bīskapam ar savu dzīvi jāparāda, ka ir citāds dzīves mērs, kas ir atšķirīgs no pasaulīgā – mīlestības mērs, kam nav mēra, kas neskatās uz savu labumu, bet uz Dieva žēlsirdības neierobežotajiem apvāršņiem.
Bīskapa tuvība nav retoriska. Tā ir reāla tuvība, reāla atvērtība un gatavība. Tā ietver sevī konkrētus vārdus, kas attiecās uz Labo samarieti: ieraudzīt, būt tuvam, apsiet rētas, likt uz saviem pleciem, aprūpēt, izdot (sal. Lk 10, 29-37). Ieraudzīt, tas ir, neskatīties uz citu pusi, neizlikties, nelikt cilvēkiem gaidīt un neslēpt problēmas zem tepiķa. Būt tuviem, tas nozīmē būt kontaktā ar cilvēkiem, veltīt viņiem vairāk laika, vairāk laika pavadīt ar viņiem nekā pie rakstāmgalda, nebaidīties no realitātes, iepazīt to un pieņemt. Katrs no šiem darbības vārdiem, ar kuriem varam aprakstīt tuvību, ir svarīgs stūrakmens vai kā tāds pagrieziena punkts bīskapa ceļā kopā ar savu tautu. Bīskaps ir Dieva žēlastības kanāls. Viņam ir jātic šai žēlastībai.
Pāvests jaunajiem bīskapiem atgādināja, ka tuvības mēraukla ir viņu uzmanība pret pēdējiem, pret nabagiem, arī viņu pašu pieticība un vienkāršais dzīves veids. Viņi ir "apustuļi, kuri klausās", kuri uzklausa cilvēkus. Francisks viņus mudināja arī regulāri veikt pastorālās vizītes, lai tiktos ar cilvēkiem un draudžu ganiem. Viņš tos aicināja būt īpaši tuviem saviem priesteriem. Pēdējiem ir vajadzīga mīlestība, atbalsts un iedrošinājums. Tāpat kā bīskapiem, priesteriem ir jādodas dziļumā. "Tātad, drosmi, dārgie brāļi!" uzmundrināja Svētais tēvs jaunos bīskapus.
