Francisks nosūtījis nozīmīgu dāvanu patriarham Bartolomejam I
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svinību beigās Francisks aicināja arhibīskapu Ījabu kopā sēsties mašīnā. Abi sasniedza Apustulisko pili un pontifikālo apartamentu kapelu. Tai brīdī pāvests paņēma rokās relikviāru, kuru nelielajā kapelā bija noglabājis viņa priekštecis Pāvils VI, un sniedza to savam viesim.
Telmissos arhibīskaps Ījabs pie pirmās izdevības informēja patriarhu Bartolomeju I, kurš šo ziņu uztvēra ar lielu prieku. Vēlāk tika noorganizēts relikvijas svētceļojums uz Stambulu. Ekumeniskais patriarhs Svētā tēva dāvanu saņēma 1. jūlija rītā. Viņam to pasniedza apustuliskais nuncijs Turcijā Andrea Palmjeri un Pontifikālās Kristiešu vienotības veicināšanas padomes sekretārs.
Patriarhs Bartolomejs par saņemto dāvanu paziņoja ticīgajiem, kas bija sapulcējušies uz Apustuļu svētkiem, kas Pareizticīgajā Baznīcā tiek svinēti dienu pēc svēto Pētera un Pāvila svētkiem. “Šis mums ir ārkārtējs un negaidīts notikums, par kuru nevarējām iedomāties,” teica arhibīskaps Ījabs. “Vēsturiski, svētā Pētera relikvijas vienmēr ir atradušās Romā, un Roma ir bijusi arī pareizticīgo svētceļojumu vieta. Dažas relikvijas iepriekš ir nonākušas Stambulā, taču tās bija krustnešu aizvestās relikvijas, kuras, pēc tam, kad izdevās nodibināt labas attiecības ar pareizticīgo kopienu pēc Vatikāna II koncila, atgriezās dzimtenē. Šoreiz runa ir par svētā Pētera relikvijām un tām tika dota tikai “vienvirziena biļete” uz Konstantinopoli,” saka Telmissos arhibīskaps Ījabs, kurš šo žestu novērtē kā gigantisku soli pretim konkrētai vienotībai.
Kas īsti atradās relikviārā, ko pāvests Francisks uzdāvināja Konstantinopoles patriarham Bartolomejam I? Var teikt, ka vērtīgā dāvana ir arheoloģes Margeritas Gvarduči pētījumu auglis. Tas ir cieši saistīts arī ar pāvestu Pāvilu VI. 1968. gada 26. jūnijā, trešdienas vispārējā audiencē, noslēdzot Ticības gadu, viņš pasludināja, ka ir atrastas svētajam apustulim Pēterim piedēvētās relikvijas.
Arheoloģiskie izrakumi zem Svētā Pētera bazilikas tika uzsākti līdz ar pāvesta Pija XII rīkojumu 1939. gadā, tūlīt pēc viņa ievēlēšanas par pāvestu. Darbus vadīja priesteris Ludvigs Kāss. Pētījumi ilga 10 gadus un noslēdzās ar apustuļa apbedījuma atklāšanu, taču relikviju tur nebija. 1950. gada radiovēstījumā pāvests Pačelli ar prieku un aizkustinājumu varēja paziņot: “Vai patiešām ir atrasts svētā Pētera kaps?” Uz šo jautājumu viņš atbildēja ar skaidru “jā”.
Tātad, par patiesu izrādījās pāvesta Zefirino laikā, kurš pāvesta sēdeklī atradās no 199. līdz 217. gadam, romiešu priestera Gaijo teiktais montanistu herēzijas sekotājam Proklam: “Ja aiziesi uz Vatikānu un uz Ostiense ielu, tad redzēsi to kapus, kas ir dibinājuši šo Baznīcu”. Tātad, runa ir par svēto Pētera un Pāvila kapiem.
1952. gadā izrakumi tika atsākti un tika iesaistīta arī arheoloģe Margerita Gvarduči. Zem Svētā Pētera bazilikas pāvesta altāra tika atrasta neliela tempļveida būve, itāliski saukta “edicola”, kas atradās cieši blakus mūrim. Tas tika datēts ar apmēram 150. gadu pēc Kristus un savas krāsas dēļ saukts par “sarkano mūri”. Uz tā sienām bija daudzi uzraksti, kas atstāti ap 160. gadu pēc Kristus. Grieķu valodā tie vēstī “Petros enì”, kas nozīmē “Pēteris ir šeit iekšā”.
Profesore Gvarduči netālu no Vatikāna grotām atrada kasti, kurā glabājās kauli. Tie tika savākti vietā, kas tika identificēta kā svētā Pētera kaps. 1964. gadā šis atklājums tika apstiprināts kā īsts. Gadu vēlāk Gvarduči pirmoreiz publicēja pētījuma rezultātus, apliecinot: “Pētera relikvijas, kas nāk no zinātniski apstiprināta kapa un kas pēc rūpīgiem zinātniskiem pētījumiem pašas tiek apstiprinātas kā autentiskas, absolūti skaidri pierāda, ka Romas Baznīca ir dibināta vairs ne metaforiski, bet patiesi uz Pētera.”
Kaulu analīzes rāda, ka tie pieder vienam un tam pašam vīrietim ar spēcīgu miesas būvi, kas ir miris lielā vecumā. Kauli bija savienojušies ar zemi un tiem apkārt bija purpurkrāsas vilnas audums ar zeltītiem pavedieniem. Tādā veidā tika apbedītas īpaši nozīmīgas personas. Arheologi atrada visa ķermeņa kaulu fragmentus, taču neatrada nevienu, pat ne vismazāko kāju fragmentu. Šis fakts ir ļoti nozīmīgs, jo liecina par krustā sišanu ar galvu uz leju un to, ka ķermenim karājoties krustā ilgāku laiku, notika kāju atraušanās no pārējās miesas daļas.
1968. gada 26. jūnijā pāvests Pāvils VI paziņoja: “Jaunie, pacietīgi un akurāti veiktie izmeklējumi tika noslēgti ar rezultātu, ko pēc kompetentu un apdomīgu personu sprieduma, uzskatām par patiesu: arī svētā Pētera relikvijas tika identificētas tādā veidā, ko varam uzskatīt par pārliecinošu. Varam tikai uzslavēt tos, kuri ir veikuši uzmanīgas un ilgas studijas, kas ir prasījušas arī lielu spēku ieguldījumu.”
Pāvests Montini piebilda, ka līdz ar šo atklājumu netiek izsmelti pētījumi, pārbaudījumi, diskusijas un polemikas. Turpinot, viņš sacīja: “bet no mūsu puses, pašreizējā arheoloģisko un zinātnisko slēdzienu brīdī, par pienākumu ir jāuzskata jums un Baznīcai paziņot šo priecīgo vēsti. Esam aicināti godināt svētās relikvijas, kas ir pieredzējušas nopietnu sava autentiskuma pārbaudīšanu. Šai brīdī mums ir jābūt priecīgiem, jo ir iemesls uzskatīt, ka ir atrastas nedaudzas, bet sakrāli svētas apustuļu prinča mirstīgās atliekas”.
Arheoloģe Margerita Gvarduči stāstīja: “Pāvils VI bija neastricināms, viņš turējās pretim jebkādam spiedienam, kad runa bija par rezultāta paziņošanu. Viņš bija pilnīgi pārliecināts ne tikai par apustuļa Pētera kapa, bet arī par viņa mirstīgo atlieku identificēšanu.” Jāpiebilst, ka cits pētnieks, jezuītu tēvs Antonio Ferrua, kurš atraka kapu, nebija vienisprātis ar Gvarduči secinājumiem.
No kauliem, kas šobrīd tiek glabāti Svētā Pētera bazilikas nekropolē, pāvests Pāvils VI lika sev nodot deviņus fragmentus, lai tos glabātu pāvestu apartamentu privātajā kapelā bronzas šķirstā, uz kura tika iegravēts uzraksts: “Ex ossibus quae in Arcibasilicae Vaticanae hypogeo inventa Beati Petri Apostoli esse putantur”, proti, “no kauliem, kas atrasti Vatikāna bazilikas kapsētā, un kas tiek uzskatīti par piederošiem svētīgajam apustulim Pēterim”.
2013. gada 24. novembrī, noslēdzoties Ticības gadam, šķirsts, kurā glabājās deviņi kaulu fragmenti, pēc pāvesta Franciska rīkojuma tika atvērtā veidā izstādīts altāra malā Vatikāna bazilikas sakrālajā laukumā. Līdz ar šo dāvanu vēl vairāk tiek nostiprinātas attiecības starp Romu un Konstantinopoli, un pagodināta pāvesta Pāvila VI piemiņa. Līdz ar vēsturisko tikšanos ar patriarhu Atenagoru Jeruzalemē, viņš uzsāka spert galvenos soļus ekumeniskajā ceļā.
