Hrizmas svētīšanas Svētā Mise Hrizmas svētīšanas Svētā Mise 

Pāvests priesteriem: "Mēs esam svaidīti, lai svaidītu citus"

Lielās ceturtdienas, 18. aprīļa, priekšpusdienā Svētā Pētera bazilikā pāvests kopā ar Romas diecēzes priesteriem celebrēja Hrizmas svētīšanas dievkalpojumu. Viņš mudināja garīgos ganus nemeklēt savas ērtības, bet veltīt sevi ļaužu labā un pieskarties ievainoto rētām.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Priesteri nav eļļas pudeļu dalītāji. Viņu uzdevums ir svaidīt Kristus ievainotās miesas rētas – atgādināja Francisks. Viņi ir svaidīti, lai svaidītu citus, un to darītu, netaupot sevi, to darītu no visas sirds. "Tad, kad mēs svaidām, mēs, pateicoties savas tautas ticībai un mīlestībai, atkal tiekam paši iesvaidīti", viņš sacīja. Romas bīskaps mudināja savus priesterus nebaidīties "sasmērēt" rokas, skarot cilvēku ievainojumus un grēkus. Svaidot, šīs rokas tiek "iesmaržinātas", jo reizē tās "pieskaras" viņu ticībai, cerībām, uzticībai un nesavtībai. Tas, kurš iemācās svaidīt un svētīt, tiek dziedināts no savas nabadzības, ļaunuma un cietsirdības.

Komentējot šodienas Evaņģēlija fragmentu (sal. Lk 4, 16-21), pāvests norādīja, ka Jēzus nekad nezaudēja kontaktu ar cilvēkiem. Viņš vienmēr izrādīja priekšroku nabagiem, gūstekņiem, aklajiem un apspiestajiem. Mēs redzam Kunga labvēlību arī pret nabaga atraitni, aklo Bartimeju, Labo samarieti un citiem. Tās ir konkrētas sejas. Šie Evaņģēlijā minētie cilvēki ir mūsu priekšzīme. Viņi ir mūsu dvēseles un Baznīcas attēls. Priesteri gribētu, lai viņiem būtu šīs nabaga atraitnes sirds. Viņi ir kā nabags un kā aklais Bartimejs. Viņi katru rītu ceļas ar lūgšanu: "Kungs, lai es redzu!" Viņi ar saviem grēkiem ir kā laupītāju līdz nāvei piekautais ceļinieks un, pateicoties savai līdzjūtībai un žēlsirdībai, kā Labais samarietis, kas ar savām rokām sniedz citiem palīdzību.

Runājot par Jēzus attiecībām ar ļaužu pūli, Francisks paskaidroja, ka runa nav par anonīmu masu. Pūlis ar beznosacījumu mīlestību seko Jēzum. Turpretī mācekļi, iesakot Jēzum atlaist ļaudis, lai tie paši ietu un meklētu sev kaut ko ēdamu, atklāj savu nožēlojamību un nežēlību.

“[Es domāju, ka šeit ir meklējams klerikālisma sākums – šajā vēlmē nodrošināties ar ēdamo un savām ērtībām, neinteresējoties par ļaudīm. Kungs nocirta pašu šī kārdinājuma sakni, sakot: 'Dodiet jūs viņiem ēst". Jēzus lika mācekļiem pašiem parūpēties par ļaudīm.]”

Homīlijā pāvests pieskārās trīs žēlastībām, kas raksturoja Jēzus attiecības ar pūli – Kristum sekošanas žēlastībai, apbrīnošanas žēlastībai un izšķiršanas spējas žēlastībai. Kā jau teikts, runa ir par beznosacījumu un mīlestības pilnu sekošanu. Otrā žēlastība, ko pūlis saņem, sekojot Jēzum, ir spēja brīnīties un priecāties. Ļaudis brīnās par Jēzu un Jēzus apbrīno un priecājas par viņu ticību. Trešā ir izšķiršanas spējas žēlastība. Cilvēki, sekojot Jēzum, saņem šo harizmu un saskata Viņā Autoritāti. Jēzus mācības spēks aizsniedz cilvēku sirdi un pat ļaunie gari Viņam paklausa.

Pieskaroties aklajam Bartimejam, pāvests minēja "skatiena svaidīšanu". Jēzus var panākt, lai mūsu skatiens atkal atgūtu savu spožumu, ko ikdienā pazaudējam dažādu banālo attēlu dēļ, ar kuriem šī pasaule mūs mēģina pārpildīt – viņš uzsvēra.

Runājot par apspiestajiem, pāvests paskaidroja, ka šī vārda sakne grieķu valodā saistās ar vārdu "trauma" un, līdz ar to, ved pie saistības ar Labo Samarieti, kurš apkopj ievainotā cilvēka rētas. Kristus ievainotās miesas svaidīšana ir līdzeklis visām cilvēku, ģimeņu un tautu traumām – sacīja Romas bīskaps.

Francisks pieminēja arī "ideoloģisko kolonizāciju", kas smalki iesloga mūsu pilsētas, un norādīja, ka tikai mūsu "kultūras svaidīšana" var tās atbrīvot no verdzības.

18 aprīlis 2019, 12:48