Francisks: Padomāsim par izsalkušajiem bērniem!
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Ar vārdu "maize", kas ir "ikdienas smaržas" piesātināts vārds, iesākas lūgšanas "Tēvs mūsu" otrā daļa – norādīja Svētais tēvs. Šajā daļā mēs vēršamies pie Dieva ar savām vajadzībām. Tomēr Jēzus mūs māca lūgt no Tēva ikdienai nepieciešamo maizi ne tikai sev, bet visai cilvēcei. "Ēdiens nav privātīpašums", viņš uzsvēra, atgādinot, ka esam aicināti ar Dieva žēlastības palīdzību dalīties tajā ar citiem. Lai to labāk saprastu, Francisks ieteica padomāt par šodien daudzās pasaules malās izsalkušajiem bērniem.
Pāvests aicināja pievienoties lūgšanā tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem šī lūgšana ir kā dziļš un nemiera pilns sauciens, jo viņiem nav maizes, ko likt galdā saviem bērniem. Daudziem pietrūkst paša nepieciešamākā, lai varētu iztikt. Francisks paskaidroja, ka šis lūgums ietver sevī arī lūgšanu pēc ūdens, pēc medikamentiem, pēc jumta virs galvas un darba.
"Maize, ko kristietis lūdz, ir nevis "mana" maize, bet "mūsējā" – turpināja Francisks. Tāda ir Jēzus griba. Kungs aicina to lūgt ne tikai sev, bet visai cilvēcei. Ja mēs nelūdzamies šādi, tad "Tēvs mūsu" vairs nav kristīga lūgšana. Dievs ir mūsu visu Tēvs. Tādējādi, kā gan mēs varam stāties Viņa priekšā, aizmirstot par citiem saviem brāļiem? Un ja maizi, ko Viņš mums dod, mēs zogam cits no cita, kā tad mēs varam saukties par Viņa bērniem? Šī lūgšana ietver sevī empātiju un solidaritāti. Ciešot savu izsalkumu, es jūtu līdzi arī citiem un jūtu citu izsalkumu. Līdz ar to es lūgšos tik ilgi, kamēr arī citu lūgšana tiks izklausīta. Tādā veidā Jēzus audzina savu kopienu. Viņš mudina savu Baznīcu uzticēt Dievam visu cilvēku vajadzības: "Tēvs, mēs visi esam Tavi bērni. Apžēlojies par mums!"
Turpinājumā pāvests norādīja, ka maize, ko lūdzam no Kunga savā lūgšanā, ir tā pati maize, kas kādu dienu mūs "apsūdzēs". Mēs tiksim apsūdzēti par to, ka mēs īsti nemācējām tajā dalīties ar tiem, kuri atradās mums līdzās, par to, ka mēs nebijām īsti raduši tajā dalīties. Šī maize bija dota kā dāvana visiem, bet to visu kāds apēda. "Mīlestība to necieš", uzsvēra Francisks. Mūsu mīlestība to nevar paciest un arī Dieva mīlestība nevar paciest šo egoismu un nedalīšanos maizē.
Evaņģēlijā lasām (sal. Mt 14,15-19) par izsalkušo pūli, kuru Jēzus pabaro, pavairojot piecas maizes un divas zivis. Šajā sakarā Svētais tēvs paskaidroja, ka īstais brīnums, ko Jēzus tai dienā paveica, bija ne tik daudz pavairošana, bet dalīšanās: Dodiet to, kas jums ir, un es izdarīšu brīnumu. Jēzus pavairo šo pasniegto maizi un pēc tam pasniedz jeb dāvā pats sevi Euharistijā. "Izsalkumu pēc bezgalīgā un ilgas pēc Dieva, kas mīt katrā cilvēkā, var apmierināt un piepildīt tikai Euharistija", uzsvēra pāvests.
Katehēzes mācībā Svētais tēvs atzina, ka Jēzus lūgšana sākas ar ļoti aktuālu lūgumu, kas lielā mērā līdzinās ubagotāja lūgumam pēc dienišķās maizes. Ar to saistās kāds ļoti svarīgs fakts, ko mēs bieži vien aizmirstam, proti, ka mēs neesam pašpietiekamas radības un ka mums katru dienu ir nepieciešama barība. Jēzus nemāca nekādus smalkus lūgumus. Tādus Viņš no mums neprasa. Viņa iemācītā lūgšana ir kā apliecinājums tam, ka visa mūsu eksistence ar tās konkrētajām ikdienas problēmām var kļūt par "lūgšanu".
Vispārējās audiences laikā Francisks atgādināja, ka, kā jau ierasts, arī šogad ir paredzēta iniciatīva "24 Stundas Kungam". Piektdien, 29. martā, pulksten 17.00 Svētā Pētera bazilikā norisināsies Gandarīšanas liturģija. "Cik tas būtu svarīgi, lai šajā īpašajā gadījumā būtu atvērtas arī mūsu baznīcas", viņš sacīja, "lai izlūgtu Dieva žēlsirdību un pieņemtu to Piedošanas sakramentā".
Sveicot poļu svētceļniekus, Svētais tēvs paziņoja, ka 28. martā Vatikāna dārzos tiks iestādīts no Polijas mežiem atvestais ozols. Tā būs zīme tam, ka starp Svēto Krēslu un Poliju, kas pirms 100 gadiem atguva savu neatkarību, pastāv dzīvas un stipras attiecības.
